Ēriks Vilsons
Maģistra studiju programma “Rakstniecības studijas”
Es jau biju slinks students. Briesmīgi baidījos no zinātniskās izpētes labirintiem. Mācījos tikai to, kas mani interesēja. Bet esmu ļoti pateicīgs visiem saviem "skolotājiem". Jā, es joprojām visus profesorus un doktorus uzrunāju, — Sveiki, mīļie skolotāji! Jo es jūtos kā skolnieks. Joprojām.
Es esmu lepns, ka ieķēros, iekrampējos un pabeidzu.
Pats galvenais, ka uzdrošinājos mācīties. Man jau bija tuvu sešdesmit gadiem un likās, — kas tad es par studentu.
Smadzenes piepūlēt nekad nav par vēlu. Var jau risināt krustvārdu mīklas un skatīties krimiķus, bet, apgūstot jaunas iespējas un "instrumentus", mana pasaule ir paplašinājusies.
Neba jau es tur visu iemācījos. Tas nemaz nav iespējams. Tomēr tagad esmu izslāpis pēc iespējas apgūt pasauli un pilnveidot tās zināšanas, ko esmu guvis skolojoties. Papildināt. Aizpildīt iztrūkstošo robus.
Orientēties informācijas plūsmā, jaunākajās tendencēs literatūrā un kultūras norisēs. Man vismaz liekas, ka pasaule ir paplašinājusies.
Joprojām mācos. Klausos lekcijas internetā un radoši strādāju. Rakstu. Veidoju jaunas izrādes.
Mans ieteikums, — izmantojiet šo iespēju! Metieties iekšā! Tas ir to vērts. Smadzenes, atmiņu un jaunrades spējas ir jātrenē. Tāpat kā muskulatūru.
Ne jau tikai jaunatnei pieder nākotne. Tā atveras tiem, kas uzdrīkstas. Tāpat kā krosā un smagā fiziskā darbā, pārvarot to "nāves" momentu un iegūstot adrenalīna un jaunu spēku pieplūdumu. Vēlēšanos "nenolaist rumpi", kā teica mana krustmāte.
Es to visiem novēlu!