Rasa Bugavičute "Vannasistabas logs"

Vannasistabas logs

 

Ledains ūdens tecēja uz Edvarda rokām, liekot žļurkstēt viņa melnā krekla piedurknēm. Edvardam nekad nav patikusi melnā krāsa. Kad plaukstas kļuva koši sārtas, viņš noslaucīja tās rozā dvielī. Edvardam nekad nav patikusi rozā krāsa. Edvards apsēdās uz vannas malas un iespieda seju dvielī, dziļi ievelkot plaušās tā smaržu, izbaudot to. Salda, labi pazīstama. "Nopurināt visu nost!" viņš saņēmās, strauji piecēlās kājās un devās uz durvju pusi, varonīgi atraujot vaļā durvju krampīti.


Taču brīdī, kad Edvarda roka vēl nosalusi dusēja uz durvju roktura, tās pēkšņi atsprāga vaļā. Aiz durvīm stāvēja divi tuvākie, divi pāri palikušie, Valts un Ričards, tēvs un brālis. Pēdējais ar sparu tika iegrūsts vannasistabā, tēvam pašam arī iespraucoties telpā un aizkrampējot vannasistabas durvis atkal ciet. Neveikls klusums, ko pavadīja tēva saraustītā elpa, cilājot melnā žaketē tērptos plecus. "Nu?" šķiet tēvs kliedza, kaut patiesībā čukstēja, acīm raugoties Edvardā. "Nu?" kā atbalss izskanēja atbilde. "Tu pajautā viņam, lai viņš man pasaka, kur viņa ir!" un Ričards jautā: "Kur viņa ir?" Trīs vīrieši, balta vanna, melnas drēbes. Edvardam vienmēr ir patikusi baltā krāsa. "Tu pajautā viņam, lai viņš man pasaka, kur viņa ir!" un Ričards jautā: "Kur viņa ir?" Dīvaina ģeogrāfija, Edvards taču stāvēja divu soļu attālumā no tēva, bet.. "Tu pajautā viņam, lai viņš man pasaka, kur viņa ir!" "Kur viņa ir?" "Kur viņa ir?" "Eu, nu, klusāk, tur tomēr ir viesi." "Kur viņa ir?" Balss nomainīja balsi un jautājumi bira pār Edvardu, nevienam īsti līdz galam negaidot atbildes. "Tu saproti, ka man, tur aiz durvīm ir teju 100 cilvēki, kas gaida brīdi, kad varēs no viņas pienācīgi atvadīties. Jūs saprotat, ka tur ir arī viņas vecāki, jūsu vecvecāki? Žurnālisti tur ir! Ko man tagad viņiem visiem teikt, ko?! Annas nav!" "Tēt, mēs to zinām, tāpēc mēs visi esam te," kaut kur paralēli Edvardam skanēja labi pazīstamās balsis. "Morgā nav! Kapličā nav! Pusceļā nav! Zvanu Valērijam, prasu, kas, pie velna, viņš saka – nav! Ko 'nav'?! Kas, man tagad visiem teikt, ka viņa izkūpēja gaisā? Ka viņu svētais gars savāca?! Man viņu vajag! Tāpēc tūlīt, tūlīt pat pasakiet, kur viņa ir! Pasaki viņam, lai viņš man pasaka, kur viņa ir!"


Edvards apsēdās uz vannas, galvā dunēja asinis, brālis un tēvs kaut kur tālumā sprieda par to, ka jābrīdina mācītājs, jāsaka, ka mamma tā gribējusi. "Teiksim, ka izlēmām bēres rīkot šaurā ģimenes rokā. Tas ir - rakšana, lai paliek šaurā ģimenes lokā, bet uz mielastu ir aicināti visi." "Es varu raudāt, lai sirsnīgāk izskatās," Edvardam nāca smiekli. Kas tas par murgu?


"Bēres jau notika," viņš viegli ķiķinot izspēra. Tēvs un brālis saskatījās nesaprašanā, Ričards nogrozīja pie deniņiem pirkstus, sak' ku-kū. "Nē, nē, nekāds ku-kū, es aizbraucu uz morgu, parādīju miršanas apliecību, pateicu, ka katafalku nevajadzēs, savācu viņu un apglabāju tur, kur un tā, kā viņa gribēja!" Tēvs ievilka elpu un sažņaudza dūres, brālis atkal pukstēja par to, ka aiz durvīm viesi, tēvs muldēja kaut ko par atriebībām, brālis viņu noturēja drošā attālumā. Tēvs kliedza kaut ko par iznīcināšanu, viņš domāja, ka visa pamatā ir vecas, profesionālas nesaskaņas, politika pret žurnālistiku, bet mēs taču esam ģimene, nu, kas par sviestu? Tēvs plosījās, Ričards pielabinājās, bet Edvards stāstīja. Stāstīja par to, ka mamma jau pusgadu nēsāja parūku, ka neteica to tēvam un brālim, lai nesāpinātu šos, ka cepšanās kūrortos nomainīja sistēmas un slimnīcu kušetes, ka ir taču tik elementāri ierakties savos sūdos, dzīvot paralēli, nesaskaroties, nesatiekoties, formāli, ārēji, tas taču tik ērti un smuki, ko tur daudz pūlēties!


Kādā krāsā mammai bija acis? Zaļas. Nē. Kādas bija mammas mīļākās puķes? Rozes. Nē. Mamma dzēra kafiju ar pienu vai bez? Ar. Mamma dzēra tēju, ne kafiju. Tie nav nekādi argumenti! Kāda ir mammas mīļākā dziesma? "Dāvāja Māriņa".


Un pēkšņi tapa skaidrs - laiks apstājies pirms 20 gadiem. Kauns. Klusums. Un tad trīcošs: "Parādi man, kur viņa ir," tēva roka nogūla uz Edvarda pleca, brālis atvēra logu, viņi visi trīs, visi trīs izkāpa pa to un aizgāja pie mammas. Kopā.
Atpakaļ

Kalendārs

Feb
23

Maarten van Rijn vieslekcija par tēmu...

Lielā iela 14, Liepāja, [...]

09:00

Feb
23
Feb
23

“Izglītības procesa organizācija un...

Lielā iela 14, Liepāja, [...]

10:00