Vēsma Lēvalde
Improvizācija ar pantmēriem, pārveidojot pazīstamu dzejnieku dzeju
1.
Madonna, Marija, pie tavām kājām
Es, ceļos krītot, karsto pieri skaru.
Tu piedod man, tu zini, ko es daru,
Tu zini, man vairs ceļa nav uz mājām.
A. Skujiņa
Trohajs
Made Mare ceļos krita,
Piedod, māte, kaunā likta.
Piedod Marei, piedod Madei
Divi vārdi nelīdz aizbēgt.
Jambs
Es lūdzu tevi, Madonna!
Pat ceļos krītu tavā priekšā!
Tu žēlastību mētā riekšām,
Bet man tu piedot nedomā?!
Heksametrs (sešpēdu daktils)
Madonna/ Marija,/ lūdzoties/, krītot pie/ kājām, tev/ saku:
Zini/ ak, Marija/, zini, ka /ceļa uz /mājām man/ nav(a)!
Piedod man/, piedod, ak,/Marija / Madonna,/ redzi to /taku?
Zini tak’,/ Dievmāte,/ zini, ka /māju man/nebūs vairs/ savu!
2.
Jums, o, bijušie cūkgani, klausaities!
Talkā nāku es – pilsētas zēns.
Ielu smakas un rupjības piezīdies,
Nīstot visu, kas mierīgs un lēns.
A. Čaks.
Trohajs
Cūkas/, gani, /klausai/tiesi!
Talkā /nāku, /puisis /rupjš.
Ielu /smaku, /bruģu /taku
Mīlēt /māku,/ lempjus/ nīst.
Jambs
O, cūkas /jūs ganāt/vēl pļavās,
Bet nāksiet/jau šurpu/ jūs drīz.
Es spļaušu/jums virsū/ no kļavām,
Jo nīstu,/kas mierīgs/ un stīvs.
heksametrs
Bijušie/ cūkgani, /klausaities, /klausaities /pilsētas /zēnu!
Talkā es /nāku, o,/ cūkgani/, nolādot/mieru tik/ šķērmu!
Smakas un/ rupjības /piezīdies,/esmu es/tāpat kā/ bruģis.
Tomēr jums/palīdzēt/varu es/droši, ar/dūšu kā /kuģis.
3.
Cilvēki žvadz
Kā sīknauda kabatā manā.
Es pagrābju saujā -
Nabadzība.
Vienu sudraba dālderi
Uzsvied uz mana galda, Likteni!
Ja tev ir.
I.Ziedonis.
Trohajs
Cilvēciņi, nabadziņi,
Žvadz kā sīkas monētiņas!
Pagrābstos(i) kabatās(i),
Nabadzībā iegrābjos.
Vienu īstu dālderīti
Iedod, lūdzu, liktenīti!
Ja tev ir.
Jambs
Ak, grab tie ļaudis
Kā sīki graši!
Es grābju cerot,
Ka sudrabs tur būs.
Ir liktens nabags -
Nav dālderu tam.
Heksametrs
Cilvēki /žvadzoši, /sīki kā /sīknauda/ kabatā /manā!
Pagrābju /saujā vien/ bēdīgu /tukšumu ,/ tas tak ir/ ārprāts!
Liktenis, nabadziņš, meklē man sudraba dālderi kādu,
Diez vai tam izdosies sīknaudas jūrā ko atrast.
Paša rakstīta teksta pārveidošana
***
Mazulis gulēja un platām acīm raudzījās brīnumā. Balti krāsotās gultiņas redelītes iezīmēja glītu četrstūri, ko pārklāja tikai Mazulim redzamā pasaule. Tā bija caurspīdīga, bet tajā pašā laikā sastāvēja no miljoniem sīku, pulsējošu vienību, kas locījās, dalījās un atkal saķērās kopā. Gaisa spēles bija tik aizraujošas, ka Mazulim aizcirtās elpa. Līdz šim viņš nebija pievērsis uzmanību savas elpas plūdumam, tāpēc pārbijās. Mazulim šķita, ka kustīgie gaismas tārpiņi biedējoši mācas virsū. Mazulis mēģināja aizturēt elpu, kādu brīdi viņam tas izdevās, bet tad atkal bija jāievelk kustīgais gaiss. Mazulis krita panikā, aizvēra acis, lai neredzētu caurspīdīgo pasauli, kas virpuļoja apkārt un gāzās viņam virsū, elsas pašas izlauzās no krūtīm, asaras sāka ritēt pa vaigiem, un izmisīgas Mazuļa raudas pāršķēla pusdienlaika klusumu.
Trohajs
Mazais gultā guļ un vēro:
Apkārt virmo gaismu spēles-
Tā kā tārpi, tā kā režģi,
Lēkā, dejo, mācas virsū.
Bailes pārņem mazā prātu,
Aizcērt elpu, aizspiež acis,
Māmiņ, māmiņ, kur tu esi?
Nāc un glāb, dzen mošķus projām!
Jambs
Ai, kādas spēles, ai, kādas dejas
Virs bērna gultas putekļi griež!
Ir jautri, ir skaisti, kamēr tie tālu,
Bet krīt un gāžas tie virsū man!
Kur mamma? Kur labā?
Kas glābs un sargās?
Ir jākliedz, ir jāraud,
Lai atnāk kāds!
Heksametrs
/vv /vv /vv /vv /vv /v
Mazulis/ gulēja baltajā /gaismā /gultiņā /savā/.
Apkārt tam/virmoja /gaisma un/veidojās /ķēmi.
Mazulis/pārbijās,/elpa to/biedēja, /ložņājot/mutē,
Dīvaino,/ķēmīgo/tārpiņu/ņudzoņu/nēsājot/līdzi.
Elpa tam/ aizrāvās /mirklī, un /asaras /plakstiņus/grauza,
Izmisums /sagrāba /sirsniņu/ mazo, kam /sāka trūkt/ jaudas.
Pasaule/ gāžas pār /mazuļa /gultiņu, /mānīgi /drošo.
Biedēkļi / ķēmīgie /snaikstās ap/ maziņā /aizvērtām /acīm.
Kliedziens nu/pāršķel tik/mainīgo,/trīsošo/istabas/gaisu,
Sajūk tie/tārpiņi/mazuļa/panikas/krampjainās/elsās
Asaras/līst viņa/ slapjajiem/ vaidziņiem/aumaļām/pāri,
Vienīgi/māmiņa/varētu/maziņo/dvēseli/izglābt.
***
Komplicētā Karosta (visi vārdi ar vienu burtu)
Kareivji,
kokaīns,
kārtis –
Karostā katrs ko krāj.
Kurzemes krasta kāpas
kuršu kauli klāj.
Kompakti
kūdras
kalni
kārtīgi kuģos krīt.
Kanālmalā kroplis
kapeiku kabatā klīst.
Katedrāle
kā
kronis -
klaida kultūras kods.
Kaiju korāļus krāso
krēpojošs Kuzbasa kokss.
***
Jūra (onomatopoēze – dabas skaņas)
Šūpoles te
čīkst,
te iešņukstas
saēstā balsī
vī, vī, vī....
Šakālis vējš
kož
nosalušos
priežu zaros
uhū! hihī!
Uzvaroši dejā
griež
rikšotāju
baltās krēpes
ašāk, ašāk, krastā!
Tūkstoš šķembās
salūst
mirdzošie segli,
Elma ugunis mastā.
***
Īsais kultūrvēstures kurss (paronīmija – homonīmija)
Tā kā boa baobabā
vijas grieķu
alfabētā
gamma, delta, epsilons.
Titānisks ir Panteons.
Tieši Tigras upes deltā
Hamurapi
šumeriem
Noteikumus kala zeltā.
smalkiem ķīļu burtiņiem.
Titānu rok Altajā,
marmoru rod Grieķijā.
Boa smalkām dāmām cieņā
bij’ reiz ballēs
Parīzē.
Laiki mainās,
kažokādas
tagad franču dāmas nievā.
Četras ballesRihteram
nieks –
kā gamma Mocartam.
Tā kā bites medu
kārē
figurāļi
visu rāmē
saskanīgos piecstūros, trīsstūros un kvadrātos.
Beigās kāri secina – kodēta ir valoda!
Izdomātā valoda
Kuršu ķoniņu saulgriežu dziesma (priecīga)
ai saulaine saulaine
līlulī
ai bandava, bandava
sīlusī
jō lallaba, lallaba
kālajā
jō vannima, vannima
sālajā
Kuršu vikingu kaujas dziesma (biedējoša)
Currene cursus corsaro!
Ceklis vende povsāro
Bihavalenca ventava
Duvzare vanneman kava
Tukuma anboten skouda
Mosedis havenac krouda
Sende, sende, hurrava
Currene corsaro brahava!
***
Sonets
Tu rītos ej un sauli sēj ar smaidu,
Jo pieņemts naida krupi zemē rīt,
Tas krupis briest un izlēkt var jau rīt,
Tu baidies, šaubies, tomēr arī gaidi.
Bet šodien vēl var nesadzirdēt vaidus,
Un neredzēt, kā bērni dubļos krīt.
Gan klusiņām tu vari zobus trīt,
Sev teikt, ka īsto brīdi tu vēl gaidi.
Vēl vārdus vīt var gludās glaimu ķēdēs,
Kaut sirds kā spitālīgais lēnām dēdēs.
Sev čuksti vien par rītu, kas reiz ausīs.
Kad liekulības būris beidzot bruks,
Tu ļausi krupim lēkt un važām jukt.
Bet diez vai kāds vairs tevi, nelgu, klausīs.
***
Vecmāmiņas blūzs (monoatskaņas)
Vasaras vakari tā tikai laukos tvan,
Gaiss virmo un liepa kā sakaru centrāle san,
Kaut kur aiz upes dzird stārķi klabinām,
Zāle kā reveransā noliecas pakavam,
Zirga soļi lēni iezīmē rakstu arumam,
Zemene pieglaužas vīgriežu saldumam,
Glāstošs vējš apskauj plecus meitēnam.
Tas viss reiz bija tik ļoti mans!
Saule aiz kalna... Miglā slīgst trīsošais tvans.
Kalambūrs
***
Vai tev ir tik daudz asaru,
ka vari māte būt?
Ir vieglāk justies dzejniecei
vai rakstniecei varbūt,
Vīt citātus un alūzijas
trohajos un jambos,
Bet kā lai prātā nesajūk,
ja dēls grimst ditirambos?
Ir dzeja skaista terapija
Tik jāspēj pateikt, kā tas bija.
Būt dzejniekam ir uzšķērsties
un izplāt savu dzīvi?
Bet mātei būt – tas nozīmē
Dot dzejniekam šo dzīvi.
Atdzejojums.
Te dzīves rats...
Griežas planēta,
mūžs kā ritenī
nebeidzams virpulis
griež visu uz riņķi.
Melnie caurumi