Stāstu krājums
Mēs. XX gadsimts.
Rīga: Dienas Grāmata,
2011.
Sieviešu ierakumos
Baiba Īvāne-Kronberga
Salūzušas dzīves zem kazaku zirgu spēcīgajām kājām; asinīm pievilguši kājauti ierakumos; uzkāpšana Eifeļa tornī – sapnis, kas zemāks par skanstīm; veca, resna un nesmuka sieva Aspazija – ilūziju beigas; veco ļaužu pansionāts un aizmigusī Ieva pašas tamborētajā Paradīzes dārzā; karogsarkanas magones dobēs un izkapts; uguns mēles lūdzēju pilnā sinagogā; apledojušas sienas bērnistabā un cukurbiešu sīrups; ebreju skalpiem pildīts automašīnas sēdeklis; sarkanas un glumas vistas sirds garša mutē; aizsvilies plastmasas svečturis; zilcgaļa, Latvijas siers, dienu gara rinda pēc sazilējušām vistām. Ļiš bi ņe bilo voini.
12 latviešu rakstnieču atskatīšanās savā laikā – 20. gadsimtā – caur atmiņām, liecībām, nojausmām, caur latviešiem kopīgo dzīvesdziņu – lasītājam rokās ieliek desmitiem pavedienu. Biezāku, plānāku, grūtāk šķetināmu un raiti skrejošu – tik dažādu un brīžam nesamierināmu – tik dažādu, bet vienā kamolā tinamu – sevis apzināšanās gredzenā – cel, Dieviņi, dzelžu sētu apkārt manu augumiņu [1.125. lpp.].
12 stāsti iegaismo ne tikai gadsimtu, bet arī 12 latviešu rakstnieču rokrakstus. Arī apjoma ziņā katrs laikposms tverts ļoti dažādi – grāmatas kopaina it kā izaug no tālākiem laikiem, 1905. gada, kuru notveršana daudz grūtāka, līdz 90. gadu Atmodas strāvojumiem, kas šodienā vēl sajūtami visskaidrāk. Katrs stāsts notikumus un izjūtas parāda vispirms valodā – lakoniskā un asā (I. Žolude), pilsētnieciski dendijiskā un vāciskā (A. Neiburga, K. Želve), Vadoņa laika patosa pilnā (N. Ikstena), arī saspiestas un internacionālas komunalkas garā (L. Muktupāvela). Nevaru piekrist Helgas Tormanes rakstā „Sieviešu līga. Valodas kukuržņi un šaubas” sacītajam, ka laikmeta atklāšanu stāstos kavē valoda (Acis ķeras. Burtiski ķeras iekšā teikumos. Ziniet, man patīk, ka viegli tā var: kā pa baltu sniegu, tā pa lapu, lai acis pārslīd, lai neklūp pie senlatviešu izteicieniem. Mani tas traucē, atzīšos, un, to secinājusi, tuvākās pāris lappuses sāku lasīt pa diagonāli). [2.] Tieši pretēji – valoda ir tā, kas atklāj laiku, telpu un sajūtas, tieši valoda ir tā, kas neļauj uzlūkot gadsimtu kā baltu sniegu un neļauj, lai acis tikai pārslīd laikiem, kas mūs veidojuši. Runājot par valodu, tā, protams, pauž arī katras rakstnieces individuālo izteiksmes veidu.
Piemēram, Andras Manfeldes stāsts „Saules pulksteņa protokols” ir spēcīgs un šķebinoši reālistisks. Un šī īstuma šķietamā hiperbolizācija izkāpina stāstu līdz iedarbīgai metaforai, kurā norisinās metamorfoze – nokautas vistas izķidāšana un mielošanās ar iekšām – padomju laika zilās vārnas (veikalu plauktos rindotās kārnās sprāgoņas/ skolas formās un režīmos iespiestās skolnieces) – un visbeidzot stāsta galvenā varone, skolniece, kura, sēžot ginekologa krēslā jūtas kā vista, ko tūliņ uzšķērdīs. Izvarotais laikmets un cilvēki, kas vēl un vēl sadalīti un griezti. Sāpīgā metamorfoze, kuras galarezultāts tauriņš var būt tikai tāds, kāds tas ir.
A. Manfeldes stāsta valodā neizpaliek arī rotaļīgi dzejiski iestarpinājumi (Par smuko Gitu, kuru neviens neprec, jo tā par lepnu; Kristīne nočiepj „moku”, no kuras rīt būšot mokas.) [1. 201.–213.] Šādas nenopietnas atkāpes un dzirkstelītes uzplaiksnī gandrīz katrā krājuma stāstā – un labi, ka tā. Gundegas Repšes „Bogenē” pavīd ironija par šobrīd aktuālo teātru apspēles tematu – Tas Ulmanis ir prātu piečurājis. .. Paskat, te vēl sludinājums – atcelti kapu svētki! Tu nepārlasījies, Berta? Kapu svētki!? Kurš jelkad ir iedrošinājies atcelt kapu svētkus? [1. 117. lpp.], Daces Rukšānes stāstā „Ērglis” iezīmētā vissavienības kukuruzinācija (Kukurūza- kukū- tutū! [1.167.lpp.]) neviļus liek pie sevis dungot savulaik populāro „Pērkona” dziesmiņu ar Klāva Elsberga vārdiem – „ .. tik stingrās formās/ kā Kārlim Krūzam/ ap tavu māju/ aug kukurūza/ tu ej uz aku/ ar zaļo krūzi/ uz krūzes stāv rakstīts/ „kukurūza” ” utt.
Stāstu krājumu varētu dēvēt par vēsturisko literatūru – tie ir stāsti – pabeigti, atsevišķi mākslas darbi, kas visi kopā veido vienotu literatūru – 20. gadsimta Dzīves stāstu – un tajā pašā laikā šie stāsti tikai paver durvis uz pasaulēm, no kurām katra varētu izaugt par romānu. Grāmatas vērtība ir arī tajā, ka to var lasīt dažāda vecuma, zināšanu un interešu lasītāji, jo ir neiespējami veselā gadsimtā, 12 dažādu rakstnieču stāstos un rokrakstos neatrast sevi.
Lelde Stumbre
Vasaras Svelme
Lata romāns
2011.
Romāns vannai
Baiba Īvāne-Kronberga
Ko darīt vasaras svelmē, kad dārzeņu dobēs iestājies kluss izdzīvošanas karš, kad vairs neveldzē ne dienišķā aukstā zupa, ne piemājas dīķis? Ko darīt allaž rosīgajai saimniecei, kas spiesta patverties vēsākajā mājas kaktā aiz aizvilktiem aizkariem? Un ko darīt pasaules klaidonim, lai atvilktu elpu no pārkarsušajiem ceļa putekļiem?
Pavisam vienkārši – jāsatiekas romānā! Un tad tik iet vaļā! Atklājas pagātnes noslēpumi un nenomirušas ilgas, apslēptas kaislības un alkas pēc iedomātas brīvības, slepeni plāni un lēmumu mainīgums. Neiztikt arī bez nāves smakas, bez dedzināšanas kāres un bez slepenām meža takām. Un, protams, visam pāri īstas un patiesas jūtas.
Ko darīt lasītājam, kas sastapies ar iegrāmatoto Svelmi?
Ļauties – neatkarīgi no tā, vai karstums ir jūsu patiesā stihija (tiem, kas vēlētos būt piedzimuši Spānijā, piemēram) vai tikai grūti paciešama viena nedēļa vasarā. Būs ko pasmelties visiem. Lelde Stumbre ir piešāvusi roku Lata romānu formātam un galu galā mēdz būt prasmīga arī citos literatūras apcirkņos. „Vasaras svelme” ir romāns, kas ietver cilvēka mūžu un ir ieturēts dramaturģiska sacerējuma spriegojumā. Notikumi atšķetinās tveicīgas un īsas nedēļas laikā, negaidīti pavērsieni var izsist no loģiski un skaidri izklāstītās domas. Rakstniece spējusi ielūkoties un līdzi just katram romāna raksturam, notikumu risinājums apmet arī pa kādai mūžsenai, bet mūžam dzīvai psihoterapijas cilpai – sākot ar zīmīga sapņa noredzēšanu un beidzot ar tik iecienīto atlabšanas terapiju – sava iekšējā ienaidnieka sastapšanu un asiņaino uzveikšanu.
Vai galvenās varones Ertas „ieguvums” ir bijis šo asiņu vērts? Atbilde rodama romānā.
Vai lasītāja „ieguvums” ir arī literatūras kā mākslas baudījums? Es ieguvu skaistu dzeltenu plastmasas pīlīti – vannai noder, jo peld pa virsu.
Publicēts: žurnālā 36,6 C, 2012. gada janvārī
P.Pūrītis.
Dr. Ausmoņa klīnika.
Rīga: Dienas Grāmata,
2011.
„Palasi mazliet un lūri griestos fantazēdams”
Baiba Īvāne-Kronberga
P. Pūrīša otrā romāna „Dr. Ausmoņa klīnika” aizmugures vāciņš vēsta, ka darbs ir „jauks pamflets par mūsmājās notiekošo”[i]. Autors intervijā Kristīnei Sadovskai [ii], atbildēdams uz pašierosinātu jautājumu, pamet ēsmu tiem lasītājiem, kam patīk ieraudzīt sakarības, saistības, mājienus – „Dr. Ausmoņa klīnika” mazliet esot pirmā romāna „Kōknesis” turpinājums. Pirms tiek atšķirta pirmā lappuse, mākslinieka J. Esīša vāka noformējums rosina estētiski drausmas nojautas par dr. Ausmoni.
Dr. Ausmoņa un viņa kolēģu – droseļu, drebuļu, drisku, drumstalu, drāšu, dreskodu, družoku un tamlīdzīgu dr. parādīšanās romānā šķiet rūpīgi pārdomāta un vilcināta. Darba nosaukums uztur nepārtrauktu intrigu – kad tad parādīsies pats galvenais Drausmonis, par kuru ir sarakstīts romāns? Jo katru brīdi parādās kāds cits. Visvairāk maldina prologs, kurā domā un rīkojas peles – tas liek atcerēties vienu no Latvijas Dabas muzeja spilgtākajiem eksponātiem – taksodermijas paraugstundu „Peļu skola”. Par skolu prologā nav runa, bet Viedo Skolotāju gan var ieraudzīt. Tāpat kā citus Holivudas grāvēju cienīgus elementus un epizodes, kas caurvij romānu – labam lasāmgabalam tas pieklājas.
Interesanti, ka lasot romānu, nepārtrauktās asociācijas ar citiem darbiem pārsvarā ir no kino pasaules – grāmatas epizodēs iemājo gan pēc Vika pasakas motīviem tapusī multiplikācijas filma „Sarežģītais zvirbulēns”, gan deviņdesmito gadu sākuma pamatskolēnu iecienīts skatāmgabals ”Mīļā, es samazināju bērnus!”, gan varoņi, kam brīžiem piemīt terminatoru, rembo un citu „cieto riekstu” īpašības. Romāna intriga ap veiksmes formulu un tās matemātisko „tēvu” Andri Maleiku ļauj atcerēties Darena Aronofska filmu „Pī”; epizodes par kauliņu mešanu, likumsakarībām, iecienīto tauriņa efekta tematiku un domu spēku darbu sasaista ar nesen skatīto Žako van Dormāla „Mr. Neviens”. Protams, asociāciju virkne katram lasītājam veidojas sava, tā ir literatūras neatņemama pazīme, taču darba sakarā tā šķiet būtiska kā autora mākslinieciskais paņēmiens – blīva ironiska intertekstualitāte.
Romāna dzīvestelpu veido prologs, 13 nodaļas un epilogs – vēstījums atklāts meistarīgi – ne mirkli nekļūst garlaicīgi – nodaļas ir pietiekami īsas un asprātīgas, veiksmīgi un brīžiem pat smalki salipināti notikumi, tēli un detaļas. Romāna vēstījuma pavedieni satīklo vienā audumā ne tikai pierasto cilvēcisko laiku, notikumus un personas, bet arī citas esamības (pārdzimušo peli, vēža šūnu Melāniju, asinskāro blusu, kas īstajā brīdī izraisa niezi, lai glābtu Dzīvību, arī autora pirmo romānu „Kōknesis”). Šādi konstruēts romāns nav jaunatklājums literatūrā, taču veiksmīgi izmantojams paņēmiens noteikti.
P. Pūrīša valoda palīdz raiti griezties romāna zobratiem – tā ir vienkārša, bez uztveri apgrūtinošiem vārdu sastrēgumiem. Epizodiskās vārdu spēles brīžiem veiksmīgi ironiskas un papildina tekstu, bet vietām šķiet liekas (Esmu spēcīgs, spēkonīgs, spēkpilns un, galu galā, stiprs! (17.lpp)) Tāpat, sevišķi romāna sākuma daļā, ne vienmēr sasmīdina daudzie it kā asprātīgie salīdzinājumi, izteikumi – klusas dusmas manī uzsprāga kā aizpērnā ievārījuma burciņa pagrabā (20. lpp.); Kaut kas nodzirksteļoja, viens pults ekrāns nodzisa, bet otrs sāka raustīties kā Renārs Kaupers koncertā (45. lpp.); Es trakajiem esmu kā magnēts. Ja kilometra rādiusā ir kāds dīvainis, tad viņš noteikti pienāks man klāt un uzsāks sarunu (75. lpp.). Tomēr jāatzīst: jo tālāk lasīju, jo vairāk iederīgs šķita katrs izteikums – atliek minēt, vai tāpēc, ka pieradu, vai tāpēc, ka P. Pūrītis ir viltīgs un tīšuprāt māna lasītāju ar klišejiskiem smieklīgi/ nesmieklīgiem tekstiem? Varbūt tā ir tikai atšķirīga humora izpratne?
Katrā ziņā, asprātīgs romāns ir. „Kōknesis” mani sasmīdināja vairāk, taču „Dr. Ausmoņa klīnika” noteikti būs saistoša lielākam lasītāju lokam, jo tās vēstījums ir skaidrāks, šķietami loģiskāks un saturs pavisam tuvs ticamai īstenībai. Lai gan notikumi ir pilnīgi neticami, rakstnieks spējis tos izstāstīt kā īstus un ticamus. Un īstos un ticamos notikumus atklājis, parādīdams spēju iedziļināties un izprast – piemēram, spēlmaņu ikdiena daudzajās Latvijas laimētavās – viņi ir īsti, bet negaidīts ir autora piedāvātais spēles atkarīgo „veiksmes stāsts”.
P. Pūrīša romānu noteikti ir vērts izlasīt kaut vai pāris aizraujošu sabiedriskajā transportā pavadītu stundu dēļ. „Dr. Ausmoņa klīnikas” nebūtiskā, bet zīmīgā epizodē par grāmatu, kurai uz vāka dižojas pele, bet kurā patiesībā stāstīts par žurku, teikts: Grāmata nav bieza, bet pavelk uz pārdomām.Palasi mazliet, un lūri griestos fantazēdams(36. lpp.) To pašu var teikt arī par romānu – grāmatas biezumā tas liek aizdomāties.
___________________________________________
1Pūrītis P. Dr. Ausmoņa klīnika. Rīga: Dienas Grāmata, 2011.
2Sadovska, K. Sērkociņš bumbas deglim. SestDiena, 2011, 23. jūl., 46. lpp.
Publicēts: žurnālā Latvju Teksti, 2011. gada septembrī