Zinātniskais pētījums projekts ,,Baltu sociolingvistika (BalSoc): sabiedrības valodiskā pašapziņa Lietuvā un Latvijā”

Lietuviešu valodas institūta Valodas kultūras nodaļa šogad īstenoja kopēju ar latviešu valodniekiem zinātnisku pētījumu projektu ,,Baltu sociolingvistika (BalSoc): sabiedrības valodiskā pašapziņa Lietuvā un Latvijā” (projektu atbalstīja Lietuvas Valsts zinātnes un studiju fonds, darbības virziens ,,Zinātnieku grupu projekti”). Projekta pamatmērķis – veikt salīdzināmo lietuviešu un latviešu valodas lietotāju valodisko nostāju pētījumu, kura mērķis noteikt, kā sabiedrībā tiek vērtēta valodas politika un valodas stāvoklis, izpētīt individuālo valodas lietotāju valodisko pašpārliecību un valodisko potenciālu, identificēt valodas etalonus. Projektu vadīja Loreta Vaicekauskiene (Lietuviešu valodas institūts), piedalījās 2 zinātnieces no Latvijas – sociolingvistikas jomā pazīstamā latviešu profesore Ina Druviete (Latviešu valodas institūts) un Linda Lauze (Liepājas universitāte) – kā arī Lietuviešu valodas institūta Valodas kultūras nodaļas darbinieces – Laima Nevinskaite, Jurga Girčiene, Rita Miļūnaite. 
 Izstrādājot projekta metodiku, notika konsultācijas arī ar dāņu sociolingvistiem, kas kā eksperti izvērtēja  projekta aptaujas programmu un respondentu atlases shēmu. No sakrātā un izrakstītā 38 st. interviju materiāla korpusa kļūst skaidrs, ka gan Lietuvas, gan Latvijas žurnālisti publiskajā lietošanā tiecas mainīt stilistisko valodas kodu, atkārībā no auditorijas, pastāvot noteiktai vajadzībai lietot arī sarunvalodas elementus. Valodas politiku un valodniekus respondenti vērtē pretrunīgi: literārās (kopvalodas) normu nepieciešamību atzina praktiski visi respondenti, tomēr konkrētās normas un praktisko normētāju darbu ne viens vien novērtēja ļoti kritiski. Domājams, ka šāda pretruna rodas tāpēc, ka normētāji un žurnālisti velk atšķirīgu robežu starp valodas eksistenci un valodas kvalitāti (plašāk skat. pētījuma rezultātus). 

Metodika

Teorētisks jautājums, vai plašsaziņas līdzekļi vispār var ietekmēt respondentu valodu, līdz šim nav atrisināts. Pētījums balstās uz teorētisku pieņēmumu, ka, pat ja plašsaziņas līdzekļi arī neiedarbotos uz savu adresātu pašu runas uzvedību, tai noteikti ir jāietekmē lingvistiskā attieksme: tieši plašsaziņas līdzekļos izmantotajai valodai jābūt kā pašam iedarbīgākajam līdzeklim ideoloģiju, mītu un stereotipu izplatīšanai. Lai arī intervijās minētās žurnālistu pārdomas par šo tēmu arī nav tiešais šī pieņēmuma pierādījums, viņi to atbalsta un mudina tālāk iedziļināties šajā jautājumā.
Projekta aptaujas programma un respondentu grupas atlases shēma tika apspriesta kopā ar dāņu ekspertiem. Tika izlemts par respondentiem izraudzīt tipiskus žurnālistus un raidījumu vadītājus no populārākajām valsts un komerciālajām radiostacijām un televīzijas kanālu raidījumiem. Par sociālo mainīgo tika izvēletā profesionalitātes pakāpe, kā arī raidījuma tips un adresāts. Balstoties uz verbālo plašsaziņas līdzekļu kanālu reitingu, auditorijas un vadītāju analīzi, Lietuvā un Latvijā tika izvēlēta 32–42 gadus vecu žurnālistu vecuma grupa.
 Lai arī žurnālista un raidījuma vadītāja kā ētera personības jēdzienu paši plašsaziņas līdzekļu veidotāji nav skaidri definējuši, šajā pētījumā par žurnālistiem nosacīti tika saukti žurnālisti un aktieri ar profesionālo izglītību. Par raidījumu vadītājiem kā ētera personībām tika uzskatīti publiskās telpas darbinieki bez profesionālās žurnālista izglītības. 

Rezultāti

I. Valodas politikas un valodas situācijas izvērtēšana

 Var apgalvot, ka aptaujātie lietuviešu žurnālisti lietuviešu valodas situāciju vērtē labi. Vairāk respondentu domā, ka lietuviešu valodai pašlaik draudi nepastāv, bet draudus nesaskata tāpēc, ka valodas pārmaiņas vērtē kā dabisku valodas pārmaiņu procesu, pārejošās modes lietas, draudus neizraisošās atsevišķās parādības vai valodas saglabāšanu saista ar tautas saglabāšanu, bet nevis ar pašas valodas pārmaiņām. Pēc respondentu domām: ja rodas draudi valodai, tie nāk no citām valodām (it īpaši angļu), informācijas tehnoloģijām, kopējām kultūras pārmaiņu tendencēm, arī tāpēc, ka samazinās rakstu kultūras loma. Latvijā veikto interviju dati rāda, ka latviešu žurnālisti par potenciālajiem draudiem latviešu valodai uzskata arī demogrāfiskus iemeslus. Tāpat kā lietuviešu žurnālisti, latvieši pieminēja ekonomiskos faktorus, globalizāciju un mūsdienu valodu prestiža hierarhijas, kā arī latviešu attieksmi pret valodām. 
 Lielākā daļa uzrunāto lietuviešu žurnālistu piekrīt valodas uzraudzībai,  tomēr vairums respondentu pašreizējo valodas politiku vērtē vairāk negatīvi, šādu viedokli pamatojot ar valodas politikas demokrātiskuma trūkumu un nepiemērotiem līdzekļiem. Viņi vēlētos elastīgāku un vairāk  uz reālo lietojumu balstītu valodas politiku. Latvijā vairākums respondentu labi novērtēja pašreizējo latviešu valodas politiku un apgalvoja, ka tā atbilst demokrātiskās sabiedrības vērtībām. Tomēr, palūdzot izvērtēt latviešu valodas politiku ekspromtā, tikai ceturtā daļa no viņiem deva pozitīvu vērtējumu, bet tikpat daudz teica, ka „nevarot atbildēt“. 

II. Individuālās valodiskās pašpārliecības, lietotāju valodisko potenciālu pētījums

 Aptaujātie lingvistisko kompetenci saista vairāk ar publisku runāšanu un ne tikai ar valodas pareizību, bet arī ar runas raitumu, vārdu krājuma bagātību, tēlainību, ekspresīvitati un citām komunikatīvi nepieciešamām labas jeb iedarbīgās mutvārdu valodas īpatnībām. Tomēr, palūdzot lingvistiskās kompetences pašvērtējumu, vairākums respondentu vērtēja sevi tikai no pareizības viedokļa, neskatoties uz iepriekš izteikto izpratni par to, kas ir  laba valoda, un savas valodas iemaņas novērtēja  kā labas un viduvējas. Tas rāda, ka žurnālisti, no vienas puses, par valodu domā un var izteikt viedokli kā profesionāļi, tomēr, no otras puses, izjūt palielu preskriptīvās lietuviešu valodas politikas spiedienu, kas neļauj viņiem pavisam uzticēties savām valodas prasmēm. Tāpat kā Lietuvā, arī Latvijā vairākums žurnālistu  savu kompetenci novērtēja kā labu. Pēc projekta dalībnieku latviešu viedokļa, šāda nostāja atbilst viņu reālajām valodas prasmēm. 

III. Valodas modeļu jeb etalonu identificēšana

Lietuvā vairākums žurnālistu un raidījumu vadītāju domā, ka prestižā valoda ir absolūti pareizā valoda, tomēr daļa respondentu vai nu vispār nezina, ko nozīmē šis termins, vai nu ir dzirdējuši par prestižo angļu valodu, vai mēģina šī termina nozīmi definēt, balstoties uz vārda prestižs nozīmi. Vairākums respondentu tos valodas variantus, ko valodnieki uzskatīta par prestižiem, sauc par mākslīgiem, dīvainiem un neprestižiem variantiem un apgalvo, ka cilvēkiem pašiem ir jāatlasa, kas ir lietojams. Tātad valodas pareizība ne vienmēr tiek uzskatīta par galveno prestiža pazīmi. Jāpievērš uzmanība, kad gan Latvijā, gan Lietuvā labai valodai ne vienmēr ir jābūt literārajai, standartizētajai valodai. 
 Lietuviešu respondentu atbildes par valodas etaloniem bija dažādas. Vieni respondenti vispār nedomā, ka valodu var kopēt – tā esot individuālā lieta. Citi norādījuši, ka cilvēki tiecas atdarināt humora raidījumu negatīvos tēlus, kas runā uzkrītoši nepareizā runā. Par labas valodas etalonu tiek uzskatīta plašsaziņas līdzekļu, atsevišķu publisko personu runa. Ir interesanti, ka latviešu žurnālisti bez atsevišķiem žurnālistiem, raidījumu vadītājiem, politiķiem, rakstniekiem kā valodas etalonus norādījuši arī dažus mācītājus.