2015./2016.

GRĒTE GRĪVIŅA,

Bakalaura studiju programmas „Jauno mediju māksla” studente

 

Valsts: Ungārija

Uzņemošā augstskola: Budapeštas Metropoles universitāte


 

Šo mācību gadu pavadīju Budapeštā, mācoties Budapeštas Metropoles universitātē. Kopumā gads bija ļoti veiksmīgs. Es uzzināju daudz jauna, attīstīju komunikācijas prasmes, kā arī apguvu zināšanas, kuras Liepājas universitātē apgūt nebija iespējams.

Budapeštā ir skaista vide, un ļoti multikulturāla sabiedrība. Tajā atrodams viss, sākot ar mākslas galerijām un muzejiem, beidzot ar rajonu, kurā pārsvarā ir tikai klubi, bāri un citas izklaides vietas. Vienas pastaigas laikā iespējams redzēt gan neticami skaistas baznīcas un katedrāles, gan netīras ielas, un ārkārtīgi lielu skaitu bezpajumtnieku. Kaut arī tas varbūt neizklausās pārāk patīkami, šķita interesanta šīs pilsētas dažādība. Kaut arī Budapešta ir krietni lielāka par Rīgu, tajā ir grūti apmaldīties – gandrīz visur pieejams ērts transports, un tramvaji kursē arī nakts laikā.

Tomēr lai arī Budapeštā jūtama Rietumeiropas ietekme, ļoti bieži pamanāms arī komunisma laika rēgs, kas dažbrīd traucēja gan saskarē ar citiem cilvēkiem, gan kopējā pilsētas izbaudīšanā. Dzīves līmenis Ungārijā ir diezgan zems, it īpaši, salīdzinot ar tuvējo Vīni. Apkalpes sfēras darbinieki un citi cilvēki bieži vien šķita nelaimīgi un bija nelaipni. Iespējams, vainojams arī fakts, ka angļu valodu lielākā daļa sabiedrības zina ļoti vāji, tāpēc ir apgrūtināta komunikācija.

Kopumā Budapeštas universitāte man ļoti patika. Mācību stundas bija interesantas, pasniedzēji pretimnākoši un draudzīgi. Apguvu prasmes, kuras Liepājas universitātē nevarētu apgūt. Visvairāk man patika animācijas kursi, jo tajos iemācījos zīmēt uz gaismas kastēm, veidot skulptūras un lelles animācijai, kā arī apguvu dažādas datorprogrammas. Interesants šķita arī fotogrāfijas kurss, kurā iemācījāmies fotografēt “bez kameras”, izmantojot camera obscura tehniku, vai pinhole camera. Viss grafiskā dizaina kurss piedalījās plakātu konkursā, lai izveidotu plakātu slavenajai dziedātājai Soley. Lai gan paliku 3.vietā, konkursā piedalīties bija lieliska pieredze.

Gan ārzemju, gan vietējie studenti bija ļoti draudzīgi. Iepazinos ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām, un varēju uzzināt interesantus dzīvesstāstus, kā arī kaut kādā mērā iepazīt atšķirīgās kultūras īpatnības. Noteikti gribēšu savus ārzemju draugus arī kādreiz apciemot, lai iepazītu viņu vidi un kultūru vēl labāk. Bija grūti atvadīties, gan pirmā semestra beigās, kad daļa eramsusnieku aizbrauca prom, gan arī gada beigās, kad pati devos mājās. Pirmā semestra atvadīšanos padarīja vieglāku tas, ka biju sadraudzējusies arī ar cilvēkiem, kas nebrauca projām – ar saviem dzīvokļa biedriem un studentiem, kuri tur mācās pilnu laiku.

Manuprāt, viena no lietām, kas ir ļoti svarīga erasmus pieredzē – dzīvokļa vai istabas biedru izvēle. Tā kā mūsu universitāte nepiedāvāja kojas, bija jāmeklē citas iespējas. Man paveicās, un dzīvoju kopā ar ļoti foršiem cilvēkiem. Viens no viņiem bija vietējais, un varēja palīdzēt ar ieteikumiem un padomiem par pilsētu, kā arī nepieciešamības gadījumā iztulkot kāda teikto vai rakstīto.

 Es noteikti ieteiktu visiem izmantot iespēju braukt Erasmus+ piedāvātajā apmaiņas programmā. Šī programma palīdz gan ieraudzīt pasauli mazliet citādā gaismā, gan vairāk iepazīt sevi, jo, nonākot svešā vidē, mainās tava uztvere un attīstās spēja pielāgoties. Tāpat šī programma liek attīstīt arī komunikācijas prasmes – tāpat kā ceļojot, ne vienmēr pretī būs cilvēks, ar kuru varēsiet sarunāties vienā valodā, tomēr sazināties iespējams ir vienmēr. Es priecājos, ka izvēlējos braukt uz Budapeštu, jo ieguvu tur visu, ko no erasmus pieredzes sagaidīju. 

 

 


 

ARINA MOZZHERIKOVA,

Bakalaura studiju programmas „Jauno mediju māksla” studente

 

Valsts: Portugāle

Uzņemošā augstskola: Leirijas Politehniskais institūts

 

No personīgās dienasgrāmatas : 2015. gada 16. novembris, vakars - “Dienas aizlido kā jukuši zirgi. Tagad es dzīvoju citur – tālu no mājām. Liekas, ka tik tālu vēl nekad nekur neesmu bijusi. Par laimi smagais sākums ir aiz muguras, līdz ar laiku un asarām. Viss kas tagad ir atlicis ir noskatīties uz to ko sniegs katra nākamā diena. Es nesaku, ka neesmu laimīga, jo man patiesībā nekā netrūkst. Man ir kur dzīvot, man ir draugi, daba un arī skola kur augt un attīstīties. Varbūt nedaudz trūkst mammas, bet ir pārliecība, ka viņa vienmēr būs tepat sirdī.

[...]Portugāle - palmas, klusās šaurās ieliņas, kafijas smarža uz katra stūra, pārtikas citādība, atgādina tev šo svešumu, bet visvairāk par to tev atgādina ilgas pēc mājām.”

 

Ir 17. septembris un esmu ceļā uz Portugāli. Vēl tagad atceros kā torīt trīcēja kājas. Pirmo reizi tik tālu no mājām un uz tik ilgu laiku. To visu aptverot, vēderā ir kaut kas vairāk nekā taureņi – tie varētu būt radioaktīvi taureņi, kas mēģina tik ārā, jo tu vienkārši esi pārpilns no neziņas, bet tajā pašā laikā laimīgs.

Pirmais solis ārā no lidostas un tur jau tā ir pirmā palma mūžā, tas bija kā simbols tam, ka nekas vairs nebūs tāds kā bija iepriekš. Galva reiba no neziņas un tā viņa turpināja reibt visu atlikušo mēnesi, bet tikai pirmais mēnesis bija grūts. Sākumā tu esi kā iemest likteņa rokas un pilnīgi nekas cits neatliek kā tik ar to galā un sākt novērtēt to kas tev patiesībā tiek dots.

Caldas da Rainha neliela pilsēta Portugālē, kur atradās jauns dzīves sākums. Jau pirmajā vakarā šī pilsēta nekautrējās mūs reibināt ar savu viesmīlību un daudz jauniem draugiem, kas tāpat kā es atradās šajā pašā pilsētā viena un tā paša iemesla dēļ. Un tikai tajā mirklī, kad tu sāc apzināties, ka šis mirklis, kas atrodas pāri visai Eiropai, gandrīz pašos tās dienvidos, tevi satuvina ar domu, ka tu esi laimīgs.

Skola, kurā es mācījos, IPleirias fakultāte ESAD, lika man saprast to, ka miers un brīvais gars, saule un vislielākā nepiespiestības ir tiešākā atslēga uz radošumu un iedvesmu. Pirmajā mirklī jau sapratu cik ļoti atšķiros no šiem portugāļu jauniešiem, dienvidnieki - priecīgi, bez stresa, bez problēmām, brīvi un radoši. Jauno mediju māksla ko studēju uz visa šīs fona pārtapa par radošu praktisku nevis teorētisku matēriju.

Skola sniedza neskaitāmas iespējas izpausties brīvi pēc iespējas radošāk, lietas beidzot varēja sataustīt. Skolā bija neskaitāmas darbnīcas, kurās varēja pilnvērtīgi strādāt un izpaust jaunas prasmes. Pasniedzēji gan baidījās no angļu valodas un visi šie jaunieši arī, bet es biju pietiekami veiksmīga un tiku ar to galā, jo mākslai vienmēr var atrasties vienots jēdzienus.

Arī valsts un kultūra neļāva aizmirst par to, ka tu esi citāds – ziemeļnieks, kurš nav radis, ka cilvēki ir mierīgi un nesteidzīgi, viss apkārt ir gaišs, saulains un krāsains. Laimīgo laiku neskaita, bet man tas bija tieši precīzi 10 mēnešus garš un šī brauciena, manuprāt, galvenais atslēgas vārds un lielais secinājums ir pieredze. Tas ir mans vislielākais ieguvums.


 

 


 

 

ANDRA JURGELĀNE,

Bakalaura studiju programmas „Sociālais darbinieks” studente

 

Valsts: Islande

Prakses vieta: organizācija „Kveikja”


 

Sveiciens no “ledus zemes” Islandes!

Jauni izaicinājumi un sevis pārbaudīšana nezināmos apstākļos laikam ir mana dzīvesveida sastāvdaļa, tāpēc, uzzinot par iespēju izmantot ERASMUS programmas piedāvājumu arī pēc studijām, tas šķita ļoti vilinoši un kādā mērā arī likumsakarīgi – man jāpiesakās. Turklāt, ja vēl ir iespēja to savienot ar sevi interesējošu tēmu, tur vairs nav vietas ilgām pārdomām.

Tā iespējamās prakses vietas meklējumos internetā sastapu organizāciju Kveikja, kas nodarbojas ar sociālās uzņēmējdarbības veicināšanu Islandē, un nu jau vairāk nekā mēnesi esmu iesaistījusies šīs organizācijas darbībā. Mani uzdevumi prakses laikā bija un ir saistīti ar pirmās sociālo inovāciju un sociālās uzņēmējdarbības konferences “Impact Iceland 2016” organizēšanu Reikjavīkā, Islandes galvaspilsētā. Sociālā uzņēmējdarbība ir pavisam jauna tēma Islandē, par kuru neviens tā īsti nav līdz šim interesējies, tā kā vismaz šajā jomā esam soli priekšā. Savukārt man ir gods piedalīties nozares attīstības pirmsākumos.

Sadzīviski azvadītais laiks ir bijis gana piesātināts un izaicinājumiem pilns. Sarežģīts “dzīvokļa jautājums”, pierašana pie jaunās laika zonas (trīs stundu starpība), valūtas rēķini un tiešām augstās cenas (itin visam – pārtikai, īrei, ceļošanai, apģērbam un jebkam, ko varat iedomāties), mēlesmežģiem pilna neizrunājamā islandiešu valoda, nepārtraukti mainīgie laikapstākļi (ar kuriem sadzīvot ļauj sīpola tehnika – ģērbšanās slāņu slāņiem) – tās ir tikai dažas no pārmaiņām, ar kurām jau pašlaik draudzīgi sadzīvoju, lai gan dažkārt tas ir prasījis ne mazums dārgo nervu šūnu. Tajā pašā laikā ir neskaitāmi “uh un ah” iespaidi –iespaidīgi dabas skati un brīnumi (kalni, geizeri, ūdenskritumi, okeāns), ļoti gardais skyr [izrunājams kā skīr] siers (nevis jogurts, kā esam to paraduši saukt), radoša, stilīga, sportiska un relaksēta sabiedrība (un ja ticam stereotipiem, tad visi islandieši dzied, sporto, ada džemperus un ir apveltīti blondiem matiem un zilām acīm), mutuļojoša kultūras un izklaides dzīve galvaspilsētā un vēl un vēl. Līdz pat tādām šķietami pašsaprotamām lietām, kā karstais ūdens krānā – kuru Islandē iegūst pa taisno no zemes dzīlēm (process ir mazliet sarežģītāks, bet tas lai paliek interesentiem), par kuru sajūsminos katrreiz, ejot dušā.

Noteikti iesaku apsvērt domu par Islandi kā ERASMUS mobilitātes galamērķi, it īpaši, ja vilina ziemeļnieku dzīvesveids, nepieradināta daba un mazliet atšķirīgs dzīvesveids no mums ierastā. Jo, manuprāt, ikkatrs atradīs kaut ko savām interesēm piemērotu – tūrisma, dizaina, vides un tehnoloģiju jomā jau noteikti.

Laipni lūgti ciemos, ja atvedīsiet arī sauli!


Atpakaļ