Zanda Borga
Maģistra studiju programma “Latviešu literatūra”
Zanda Borga ir Liepājas teātra literārā padomniece – strādā savu sapņu darbu, ir cilvēks, kas visu dara no sirds un pa īstam.
Beidzu Liepājas Universitāti, iegūstot Humanitāro zinātņu maģistra grādu filoloģijā. Mani vienmēr ļoti interesējusi literatūra, bet vēl vairāk teātris, līdz ar to arī mana maģistra darba tēmas izvēle bija tikai likumsakarīga. Rakstīju darbu "Latviešu literatūras teksti un to interpretācijas Mārtiņa Eihes daiļradē" (darba vadītājs - profesors Benedikts Kalnačs), analizējot Rūdolfa Blaumaņa noveli "Nāves ēnā" un tās iestudējumu Valmieras Drāmas teātrī, un Gunāra Priedes lugu "Zilā" un tās iestudējumu Liepājas teātrī.
Tajā laikā Mārtiņš Eihe bija Liepājas teātra režisors un mākslinieciskais vadītājs. Ja nemaldos, kaut kad februārī sarunāju ar viņu tikšanos, lai sava maģistra darba vajadzībām pārrunātu viņa izrādes, darba veidu, materiālu izvēli utt. Tā mēs satikāmies, vairākas stundas draudzīgi parunājāmies, un ar to tas arī beidzās. Jūnijā ieguvu savu maģistra grādu un turpināju darbu Liepājas Universitātē (paralēli studijām strādāju par konsultanti Sabiedrisko attiecību un Informācijas daļā, kā arī par zinātnisko asistenti Humanitārajā institūtā).
Jūlijā saņēmu e-pastu no Mārtiņa, ka viņš meklē cilvēku, ar kuru varētu sastrādāties un iedomājies par mani. Vienīgā reize, kad bijām tikušies, bija saruna saistībā ar manu maģistra darbu. Vēl tagad atceros, kas bija rakstīts e-pastā. "Teātris meklē literāro padomnieci, iedomājos par Tevi, vai Tevi tas varētu interesēt. Darbs nav viegls, alga maza, slavas nekādas, bet katru dienu būšot interesanti." Tā kā teātris vienmēr ir bijis man ļoti īpaša vieta, nedomājot atbildēju, ka varētu mēģināt. Pēc pāris dienām man zvanīja direktors Herberts Laukšteins, sekoja darba pārrunas, un pēc mēneša jau strādāju teātrī. Esmu tur jau 12 gadus - un ir tieši tā, kā Mārtiņš teica - man joprojām katru dienu ir interesanti, jo bezgalīgi mīlu to, ko daru.
Tas viss ir tā nedaudz mistiski, jo kaut kad bērnībā, ejot gar sava tagadējā kabineta durvīm, teicu mammai: šis kādreiz būs mans kabinets (tieši tā arī teicu - bez koķetērijas). Man nebija vairāk par 10 gadiem, bet, tā kā abi vecāki un ome strādāja teātrī, pavadīju tur gandrīz visu savu laiku, no sirds iemīlot šo vietu.
Ja nebūtu rakstījusi maģistra darbu par Eihes izrādēm un ja man nebūtu bijis tik izcils darba vadītājs kā profesors Kalnačs (mīlu, cienu, apbrīnoju joprojām!), kurš mani atbalstīja it visā, ko daru, viss būtu varējis izvērsties savādāk. Taču laikam vienkārši ir lietas, kurām ir jānotiek. Jā, jo Liepājas Universitātē es iestājos tikai tad, kad netiku budžetā Ventspils augstskolā, kurā gribēju studēt uzņēmējdarbību. Toreiz tas likās pasaules gals, jo naudas maksas studijām man nebija, izdomāju, ka, mierinot sevi, studēšu literatūru Liepājā. Tagad vispār nesaprotu, kāpēc pēc vidusskolas gribēju studēt Ventspilī, laikam tā likās perspektīvāka izvēle, jo kurš gan studē filologos? Šīs studijas izrādījās vispareizākais lēmums manā mūžā - joprojām esmu priecīga satikt savus pasniedzējus, ar kuriem studiju procesā izveidojās lieliskas attiecības, bet vēl vairāk priecājos ikdienā sastrādāties ar tiem cilvēkiem - teātra zinātniekiem un kritiķiem, literatūras pētniekiem, pēc kuru grāmatām mācījos studiju laikā. Vai man tas varēja ienākt prātā, gatavojoties lekcijām un semināriem?