Maija Šūmane
Labdien!
Esmu viena no Liepājas Universitātes (savulaik - Liepājas pedagoģiskā institūta) absolventēm un diemžēl tikai tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, gribu pateikties savas augstskolas mācībspēkiem : viņi vārda tiešā nozīmē kā uzticami būvnieki izveidoja stingru un drošu pamatu.
Toreiz - 1974.gadā - LPI darbības iekšējai stīgai, manuprāt, bija raksturīga atbildība, - tā mierīgā, nopietnā un netraucējošā atbildība -, piedodoša attieksme pret studentiem. Paldies katram, kas mani studiju laikā iegrozīja tā, ka vēl aizvien darbojos izglītībā un pedagoģijā; LPI saņemtais man ir ļāvis veiksmīgi apgūt literārās korektores un literārās redaktores darbu,
Īpaši pateicos savas grupas kuratorei Ausmai Grīnvaldei, angļu valodas lektoram Bergfrīdam (nu jau aizgājis mūžībā), lektorei Dzidrai Dombrovskai (arī jau pārtrūcis darba pavediens), lektorei Vairai Strautiņai .
Cieņā, Maija Šūmane.
Pārsla Zvirgzdiņa (Saulīte-Vilciņa)
Pieteicos uz salidojumu, bet diemžēl nesanāk aizbraukt. Beidzu institūtu 1967.gadā, bet prātā mīļākie pasniedzēji - Kārlis Kreicbergs, Jānis Mencis, Mirdza Blimberga, Rita Grāvelsiņa, rektors Freidenfelds. Viņam bija kreņķi ar mani, ielaidu kopmītnēs puisi, kurš palika pa nakti psiholoģijas pasniedzēja istabiņā. Šausmīgs grēks, visi dabūjām. Bet vislabākās atmiņas par kori, mūsu draudzības vakariem, skaistajiem tērpiem u.c. Manā grupā bijām tikai meitenes, atceros Āriju Mozi, Ainu Dejus, Silviju Hoferti, Anitu Pozņaku, Rudīti Buividi u. c. Kur viņi visi? Žēl, ka laiks tā skrien. Savu mūžu esmu pavadījusi Valmierā un šejienes skolās. Sveicieni manai augstskolai.
Kaspars
Mana laika vērtība Liepājas studiju laikā: Vilma Kalme (precīzāk, Kalmīte), Ieva Ozola, Diāna Laiveniece, Gunta Smiltniece, Edgars Lāms, Anita Līdaka, Inta Genese, Linda Lauze, Zanda Gūtmane, Anda Kuduma, Linda Zulmane, Dzintra Šulce, Vineta Trumsiņa, Velga Laugale, Ausma Grīnvalde, Ineta Stadgale, Rihards Rubīns...
Kalmīte - mūsu grupas kuratore - mammīte; Ieva Ozola - krustmāte; Diāna Laiveniece - reiz mani dzinusi ārā no auditorijas, teikdama, ka diletantus nepacietīšot, bet vēlāk kopīgi un draudzīgi sarakstījām vairākas mācību grāmatas; Gunta Smiltniece - pamāte; Edgars Lāms - profesors kas profesors, kurā var klausīties, neievērojot nekādus laika ierobežojumus; profesore Līdaka - sarežģīto pastāsta vienkārši; Inta Genese, kura lekcijās allaž aizdegās par Aspaziju un eksāmena laikā nervu mierināšanai atļāva grauzt marinētu gurķīti; Linda Lauze - vislabsirdīgākā mūsu grupas aizstāve pēc komatu "kaujas"; Zanda Gūtmane - kad studente Gunita bija jautājusi: "Kur es varu nodot analīzi? (domāta O. Vailda daiļrades analīze)", profesore atbildējusi: "Kas, es te kāda māsiņa, vai?!!"; Anda Kuduma - Leldes Stumbres daiļrades cienītāja, kas, ja nemaldos, aizstāvēja arī doktores disertāciju šajā jomā, lika mums rakstīt Leldes Stumbres lugu analīzes. Izmantojot savu pazīšanos ar Leldi, viņa (Lelde) savas lugas analīzi uzrakstīja manā vietā. Rezultātā novērtējums "neieskaitīts!"...
Mēs katrs darījām savu darbu un esam pateicīgi viens otram. Paldies un slap(j)a buča!
Paldies, mīļie!!!
Kaspars
Ligita Dambe
Tuvojas 26. augusts, kad Liepāja piedzīvos īpašu notikumu – Liepājas Universitātes absolventu salidojumu. No malu malām šurp plūdīs bijušie studenti, kuri vēlēsies atgriezties pie sava spēkavota, pie savām saknēm, jo saknes jau vējš neizplēš. Viņi nāks, gaišu domu apvīti, pa liepu taku, kā savulaik dziedājām Agra Engelmaņa dziesmā, un atdos savu godu Liepājai – pilsētai, kurā likti pirmie bruģakmeņi izglītībai mūža garumā. Viņi daudzinās savu piederību Liepājas Universitātes kopienai un godās pūrā līdz dotās vērtības, kuras ar lielu pašcieņu nestas tālāk Latvijā un pasaulē.
Atceroties tālos astoņdesmitos, manu studiju laiku, un vērojot norises augstskolā šodien, jāatzīst, ka izmaiņas ir acīm redzamas. Liepājas Universitāte, kuru tolaik sauca par V. Lāča Liepājas Valsts pedagoģisko institūtu – nopietnāko jauno pedagogu kalvi republikā, kļuvusi par plašu daudzprofila augstskolu. Mainījušies laiki, mainījušās paaudzes, mainījušās vērtības un studiju stils, bet senā ēka glabā mīļas atmiņas par laiku, kad augstskola studentiem bija kā otrā ģimene. Aktīva dzīve plašajās telpās kūsāja no agra rīta līdz vēlam vakaram un pat brīvdienās. Dienas pirmajā pusē izcilo pasniedzēju J. Menča, D. Lieģenieces, V. Strautiņas, R. Ukstiņas, O. Glikasas un daudzu citu lielu personību vadībā apguvām akadēmiskās zināšanas, profesijai nepieciešamo teorētisko pamatu, bet vēlās pēcpusdienās auditorijas un vestibili atdzīvojās no jauna, jo tad savas aktivitātes uzsāka studentu klubs, plānojot un organizējot interesantu un saturīgu studentu kultūras dzīvi, tad uzplauka arī daudzveidīga mākslinieciskā pašdarbība. Populāra izvēle bija darbošanās sabiedrisko profesiju fakultātē, kur studenti izkopa prasmes un kompetences, kuras izrādījās aktuālas mūža garumā.
Atceros slaveno sporta deju meistaru Valēriju Mironovu, kurš, toreiz vēl students būdams, augstskolas vestibilā pie zāles izkopa savas kustību prasmes. Zālē darbojās topošie tautisko deju pulciņu vadītāji baletmeistara Brunova vadībā. Izcilais aktieris J. Bartkevičs deva pirmo iedvesmu nākamajiem skolu dramatisko pulciņu režisoriem. Aktu zāli pieskandināja lielisko meistaru K. Kreicberga un V. Kronberga vadītais sieviešu koris “Atbalss”, dziesmu svētku koru karu laureāts. Dažām laimīgajām, tajā skaitā arī man, bija dota iespēja dziedāt V. Kronberga vadītajā vokālajā ansambī “Līga”, kas tolaik republikas sieviešu ansambļu skatē ieņēma stabilu otro vietu. Dziesma un kopīgie pārdzīvojumi satuvinājuši dažādu paaudžu “Līgas” dziedātājas, kuras līdz šai dienai tiekas gandrīz katru gadu, uzdzied senās dziesmas un joprojām gūst spēku un iedvesmu no sava mīļā pasniedzēja V. Kronberga. Jāatzīst, ka lielākais ieguvums no studijām ir tieši izcilie pasniedzēji, izcilās personības, kuras ar savu dzīvi, ar savu piemēru veidojušas studentos beznosacījuma mīlestību pret veicamo darbu, simtprocentīgu atbildību par paveiktā rezultātu, savstarpēju cieņu un savstarpēju respektu vienam pret otru, kas izpaudās precīzā mēģinājumu laiku ievērošanā, kas ir vērtības mūža garumā.
Šodien, kad Latvijā uzsākta kompetenču pieejā balstītas izglītības ieviešana, kad izglītībā svarīgs kļuvis pats mācību process, kas izglītojamajiem piedāvā aizrautīgu darbošanos grupās, daudzveidīgus pētnieciskus piedzīvojumus, balstītus uz personīgo pieredzi, no jauna aktualizējusies arī skolotāja kā personības loma, un bijušie Liepājas studenti bez bažām var pieņemt jaunos izaicinājumus profesijā, jo no studiju gadiem dzīvē līdz dota skolotāja pašcieņa, stabilas vērtības un skaidra izpratne par profesijā sasniedzamo mērķi – laimīgu, zinošu, gudru izglītojamo.
Liepājas Universitātes pašreizējai studentu un pasniedzēju saimei novēlu apzināt savas augstskolas vēsturi, tradīcijas, izcilos pasniedzējus, turēt svētu paaudžu mantojumu, lai saprastu, kas esiet paši, kas ir Jūsu vērtības un kas ir Jūsu mērķi, lai saknes vējš neizplēš.
Mg. paed. Ligita Dambe, mentore, LVPI 1983. gada absolvente no Salacgrīvas
Bijusī rektore Daina Nītiņa
Paldies par atcerēšanos un uzaicinājumu uz Liepājas Universitātes absolventu salidojumu! 1986 - 1990, mani darba gadi Liepājā, bija trauksmains lielu pārmaiņu laiks. Tā īsti nemaz nezinu, vai liepājnieku izpratnē vērtību svara kausi sveras par labu manai enerģijai un cīņai par Liepājas pedagoģiskā institūta nostiprināšanu, vai arī pārsvarā ir mani un mana darba nopēlēji.
Un tomēr novēlu:
Lai Liepājas Universitātei un rektorei, profesorei Dacei Markui nākamie ir skaisti un bagāti gadi, lai rodas jaunas idejas un iespējas tās realizēt.
Daina Nītiņa
90–to gadu vieslektore, LU emeritētā profesore Dzidra Meikšāne,
habilitētā pedagoģijas zinātņu doktore.
Salidojums bija unikāls, jo aptvēra visu augstskolas pastāvēšanas laiku, vairāk kā pusi no Latvijas simts gadiem. Vēsture atdzīvojas konkrētos cilvēkos, kas veidoja šo laiku. Gan jauni, gan sirmām galvām, spieķīti atbalstam. Arī es. Apskāvieni, sirsnīgi vārdi, aizkustinājuma asaras, atmiņas, atmiņas… Paldies rektorei Dacei Markui un organizatoriem par iespēju izjust, ka esam posms kopējā ķēdē, esam piederīgi.