Studentu pieredze

2012./2013.

Elīna Peina,

studiju programmas „Baltu filoloģija un kultūra”

2. kursa studente

 

Bija saulaina ziemas diena. Ar smagu koferi rokās, smaidu sejā, ar vieglām trīsām sirdī un pašpārliecinātību sevī sēdēju dzeltenā autobusā, tā loga labajā stūrī uzraksts „Rīga - Viļņa”. Savā ERASMUS iegūto spēju aptvert tikai autobusā ar uzrakstu „Viļņa- Rīga” dodoties mājās. Ir grūti divās lapaspusēs aprakstīt tur piedzīvoto (laikam pat ar bakalaura darba apjomu būtu par maz), taču, lai kaut mazliet būtu skaidrs, cik šis laiks bija īpašs, varu izstāstīt, ka desmit cilvēki no Viļņas devās prom ar melnā krāsā uz mūžu zem sirds paliekošu uzrakstu – „Vilnius is here”.


Pēc mazās Liepājas Universitātes šķita, ka Viļņas Universitāte ir pilsēta. Tās nebeidzamie gaiteņu labirinti, lielie iekšpagalmi, kafejnīcas, strūklakas un, protams, man kā filologam lielākais dārgums – katrai fakultātei sava bibliotēka ar 24h darba laiku. Visa semestra laikā paspēju iepazīt visniecīgāko universitātes daļiņu. Pat kādā sestdienā pievienojos lielai tūristu grupai, lai ar gida palīdzību varbūt nejauši varētu atrast pirmdienas lekcijai nepieciešamo auditoriju. Bieži vien pat nejauši sastapti pasniedzēji, kuri universitātē strādā vairāk nekā 20 gadus, uz lūgumu pēc palīdzības auditoriju meklēšanā atbildēja: „Jūs neticēsiet, es tiešām nezinu. Dažreiz pats uz lekciju eju ar kompasu vienā rokā un ar orākulu otrā”.


Mācību process bija aizraujošs jau vien tāpēc, ka universitāte dod iespēju salikt sev vēlamo lekciju sarakstu. Pirmās divas nedēļas vari brīvi apmeklēt jebkuras lekcijas. Pāris reizes piedalījos svahili valodas lekcijās, tāpēc zinu, ka kaķis ir „paka” un Āfrikas džungļos bungu mūzikas rīboņa spēj aizbiedēt dzīvniekus.


Mācību kvalitātei došu četras acis no piecām. Augstāko vērtējumu nelieku tāpēc, ka „pieradumam liels spēks”. Liepājas Universitāte pieradināja pie cita mācību procesa, stila un režīma. Rainis reiz teica: „Pastāvēs, kas pārvētīsies”. Pastudēju „pārvērtībās” un sapratu, ka „pastāvošais” tomēr mīļāks. Taču arī Viļņas Universitātē pavadītais laiks ir neaizmirstams – profesionāli pasniedzēji, iespēja studēt krievu valodu angļu valodā un senprūšu valodu latviski, jo pasniedzējs tekoši runāja latviešu mēlē.


Vidusskolā bija iespēja doties vasaras mēnešos apmaiņas programmā uz Vāciju, tāpēc dzīvošana citā valstī man nebija sveša. Taču jāsaka, ka studenta dzīve no skolēna dzīves tomēr atšķiras. Savu brīvo laiku mēs aizpildījām paši. Universitāte jau laicīgi informēja par pieejamajām ārpus studiju aktivitātēm. Man ļoti laimējās ar mentoru, kurš jau divus mēnešus pirms manas ierašanās izstāstīja par visiem izklaides pasākumiem Lietuvā tuvākā pus gada laikā. Dzīvoju studentu kopmītnēs un mana istabas biedrene bija liela avantūriste, tāpēc gandrīz katras brīvdienas viņa ņēma mani līdzi un mēs ar ceļa somu plecā un karti rokās devāmies teritorijas izpētē. Viņa spēja atrast kartē mazāko taciņu un ieliņu, kamēr es tikai pēc mēneša spēju atcerēties desmit minūšu ilgo gājienu līdz universitātei. Ja šo lasa kāds topošais ERASMUS students, kurš no akmens laikmeta alu sienu zīmējumiem saprot vairāk nekā no topogrāfiskajām kartēm, nebaidies, Tu nekad nebūsi viens. Vienmēr apkārt būt vismaz pieci tādi kā Tu un vismaz viens kurš zina, kā nokļūt meklētajā vietā. Ja tāda nav, tad ļaujies piedzīvojumam, izbaudi pilsētu un pa rokai turi piparu gāzes baloniņu. Joks J Dzīvošanas izmaksas Viļņā ir ļoti atbilstošas studenta dzīvei. Pilsētas transports mēnesī studentam izmaksā 4Ls. Taču autobusu kustība ielās beidzas pēc plkst. 23:00, tieši tajā laikā studentu kustība tikai sākas. Nebēdā, taksis ir pieejams jebkurā diennakts laikā par ļoti labu samaksu. Padoms: lētāk ir taksi izsaukt, nekā sēsties tajos, kas pieejami uz ielām. Padoms Nr.2: sarunas laikā runā krieviski vai lietuviski, jo tas brauciena summai nepieskaita PVN par to, ka neesi vietējais.


Lai piedod mana lietuviešu valodas skolotāja, bet ikdienas komunikācijā visbiežāk izmantoju angļu valodu. Lekcijas klausījos gan lietuviski, gan angliski. Kopā studēju ar meiteni no Grieķijas, kura nerunāja ne angliski, ne lietuviski. Nekad nebūtu iedomājusies, ka ar divām rokām, divām kājām un seju var trijās stundās izstāstīt savu dzīves stāstu, tāpēc nevajag baidīties par valodas iemaņām.


Pateicoties manai istabas biedrenei un ESN (Erasmus Student Network) Lietuvā redzēju ļoti daudz. Pavasara semestrī ir iespējams piedzīvot divas neatkarības dienu svinības ar vērienīgiem pasākumiem, februārī iespējams piekļūt Trāķu pilij, šķērsojot aizsalušu upi, taču maijā izmantojot gājēju tiltu. Katru nedēļas nogali ļauties atšķirīgu kultūru vilnim, kulinārijas brīnumiem un tradīcijām. Reizi divās nedēļās sevī modināt cīņas sparu un piedalīties viktorīnās. Vēl neskaitāmas ekskursijas un ceļojumi Tev tiks piedāvāti katru nedēļas nogali, Tev atliek piekrist, izvēlēties piemērotu apģērbu un ļauties piedzīvojumam.


Pirms devos uz Viļņu, nācās dzirdēt daudz komentāru, piemēram, „Viļņa? Tas jau tas pats, kas Latvija”, „tikpat labi vari palikt Latvijā”. Nepareizi! Sprīdītis mākslas filmā saka: „No tālienes izskatās diez kā, bet, kad pieiet klāt – pavisam citādi”. Dažreiz vieglāk pieejamais izrādās aizraujošāks. Ļaujies piedzīvojumiem. Kas zina, varbūt arī Tu atgriezīsies ar, ja ne zem sirds ietetovētu, tad ar sajūtu, ka tiešām „Vilnius is here”.


 



Aiga Jansone,

studiju programmas „Dizains”

2. kursa studente

 

2013. gada 21. februārī devos jaukās apmaiņas studijās uz Portugāli, nelielu pilsētiņu Caldas da Rainha, kur atrodas Polytechnic Institute of Leiria – institūts tieši mākslas un dizaina nozarēm.


Pirmais, ko iebraucot Portugālē pamanīju, bija portugāļu attieksme. Viņi likās ļoti pieklājīgi, vienmēr saka „labdien” un „paldies” jeb bom dia un obrigado. Patiesībā tie arī ir pirmie vārdi, kurus ikkatrs var dzirdēt vairākas reizes dienā. Tas bija tāds patīkams pārsteigums. Portugāļi ir ļoti draudzīgi. Viņi ir smaidīgi un atvērti idejām, brīvi un vienkārši, taču noteikti ne punktuāli, jo mīl kavēt.


Skola man ļoti patika. Tikai par mākslu un dizainu. Viss nepieciešamais kas ir vajadzīgs katrai nozarei. Mūsu institūtā bija grafikas un multimediju, keramikas un stikla, vizuālās mākslas, dizaina vides, industriālās, skaņas un attēla, kā arī teātra dizaina nodaļas. Mācības šajā vietā man ļoti patika, jo īpaši vizuālās mākslas nodaļā, jo lekcija, kuru es izraudzījos bija nedaudz savādāka kā biju gaidījusi. Tas vairāk bija kā brīva izpaušanās tomēr mēģinot atrast jaunus risinājumus saviem darbiem ar divu profesoru norādēm.


Šajā skolā arī ir ļoti izteikts bija tas, ka profesors uzdod uzdevumu un, protams, arī norāda uz kļūdām darba gaitā, bet, piemēram, keramikā vai drukas laboratorijā tev darboties palīdz nevis profesors, bet profesora palīgs, kas zina visu kā pareizi ir jādarbojas ar telpā lietojamajām ierīcēm. Profesori ir ļoti atsaucīgi, ja darbojas un cenšas, galvenais ir darbu izdarīt labi un vienmēr jautāt, ja kas ir neskaidrs.


Tika piedāvāts arī mācīties portugāļu valodas kursos, kurus arī izvēlējos. Ja no paša sākuma neko nesapratu no portugāļu valodas, tad semestra beigās jau varēju kādus vienkāršākus teikumus jau atpazīt. Manuprāt, portugāļu valoda nav grūta, lai gan mācījos tikai A1 līmenī. Jāatzīst, ka šī valoda man pietrūks.


Caldas da Rainha sākumā likās lielāka nekā ir patiesībā. Jo īpaši pēc tam, kad no viena pasniedzēja izīrējām velosipēdus, tad tā likās pavisam maza, jo bija viegli izbraucama. Ierodoties Portugālē ar kursa biedreni meklējām arī dzīvokli, jo tobrīd nebija vietas kopmītnēs. Iesaku meklēt dzīvokli, jo tā var iepazīt jaunus cilvēkus, citus studentus, kas nav Erasmus programmas studenti. Iesaku arī doties izbraucienos un apskatīt apkārtni. Portugāle ir ļoti skaista vieta. Tās daba ir atšķirīga no mūsu apkārtnes, ceļi iet augšā un lejā, un, protams, arī okeāns un pludmales.


Iesaku apmeklēt arī Erasmus studentu organizētos pasākumus, lai iepazītu viens otru. Ja ne katru pasākumu, tad vismaz katru otro vai trešo, jo var satikt patiešām jaukus cilvēkus. Es personīgi neaizmirsīšu slovēņu puišus, Damiru un Gašperu, viņi bija patiešām jauki un jautri studenti. Vēlāk varēja doties arī uz Bar square, kur ielokā atradās pāris mazi bāri. Klubu šai pilsētiņā nebija, tikai bāri, kur divos pa retam spēlēja mūziku brīvā gaisotnē. Būtībā katrs, kurš prata spēlēt ģitāru, bungas vai kādu citu instrumentu tur varēja iet un spēlēt, visi bija draudzīgi.


Caldas da Rainha pilsētiņā sāku jau justies kā mājās atmosfēras un pieraduma dēļ, lai gan biju tur tikai uz pāris mēnešiem. Laiks gan nebija tik karsts kādu biju gaidījusi. Būtībā ļoti pietrūks tās vides. Erasmus laiks manās studijās ieviesa nedaudz savādāku skatījumu uz lietām, tāpēc noteikti iesaku izmantot šo izdevību doties apmaiņas studijās un izbaudīt to visu pašiem.







Agrita Kalniņa,

studiju programmas „Skolotājs” 3. kursa studente


Laura Šulce,

studiju programmas „Komunikācijas vadība”, 3. kursa studente

 

Merhaba!

Turcija, kalni, skaista daba, draudzīgi cilvēki un savādāka kultūra. Neskatoties uz steriotipiem mūsu pusē, nolēmām doties uz Sakarijas Universitāti Turcijā.


Šie četri mēneši mums šķita par īsu, lai izbaudītu studentu dzīvi Turcijā. Tomēr tas bija viens no mūsu visu laiku labāk pavadītais laiks ārpus Latvijas.


Mūs īpaši pārsteidza veidi, kā sākumā komunicējām, jo ne visiem bija angļu valodas zināšanas. Talkā nāca gan lapiņas, gan zīmju valoda. Gan autobusā, gan universitātē, gan, baudot gardos turku ēdienus ārpus mājām, ar smaidu vērojām, kā cilvēki mēģina saprast mūs un mēs viņus.


Sakarija nav liela pilsēta, bet ar skaistu apkārtni. Arī universitāte ir brīnišķīga, bet pavisam savādāka kā mūsu universitāte. Studijas nebija vieglas. Pieradušas pie vienas sesijas semestrī, bijām pārsteigtas par eksāmenu nedēļu semestra vidū un uz kuru arī nācās īpaši gatavoties.  Tomēr pūliņus atsvēra studenti un pasniedzēji, kas mums palīdzēja kā vien spēja.


Dzīvošana Turcijā nav īpaši dārga, ja neskaita dzīvokļa īri un transporta, telkomunikāciju pakalpojumus. Ieprikties devāmies uz tirgu, kur valdīja liels troksnis, taču varēja iegādāties dabīgus gardumus.


Arī laikapstākļi mūs lutināja. Atlidojot 28. janvārī, no Latvijas mīnusiem, nokļuvām +10 līdz pat +15 C siltā zemē. Abas, staigājot plāni saģērbušās, pārsteidzām apkārtējos, kuri ziemas jakās ar dīvainu skatu mūs pētija.


Liels prieks bija par cilvēkiem mums apkārt.  Ļoti izpalīdzīgi, gādīgi un draudzīgi. Atvērtums un prieks, kas no viņiem nāca, bija kas nepierasts latviešu mentalitātei. Gatavi atdot visu, lai tikai mums būtu viss, kas nepieciešams. Sākot no sagaidīšanas lidostā, iesēdināšanas metro, autobusā, beidzot ar iešanu pēc pārtikas pirmajā vakarā lielā lietus laikā. Neizsakāmi lieliska sajūta, kad kāds par tevi tik ļoti rūpējās un rada māju sajūtu.


Ar jauniešu centru un tā dalībniekiem un vadību ceļojām, redzējām skaistas vietas un baudījām turku kultūru. Mācījāmies turku valodu un dejas. Iespējas piedalīties papildus pasākumos, kā arī dažādi projekti un universitātes festivāls, deva iespēju justies kā īstam Sakarijas Universitātes studentam.


Visu nevaram izstāstīt, bet ja Tu gribi baudīt ko eksotisku un dzīvot Āzijā, dodies uz Sakariju.


Güle güle!