Studentu radošie darbi

Rasa Bugavičute "Vienkāršā nākotne"

Vienkāršā nākotne

 

 

12.februāris. 23:57

Teikšu godīgi, ziemas vidus, kad sniegs jau ir ieēdies mugurkaula smadzenēs, aukstumā sasārtušie vaigi un deguns vairs neatgādina neko jauku, zābaki n-to reizi jānes labot un laikpstākļu nemitīgo maiņu dēļ padsmitiem reižu atsistais astes kauls sāp pat guļot uz vēdera, man vienkārši riebj. Jā, jā, skaisti - saulīte spīd, pārsliņas mirguļo, bet tieši tad, kad viss nonāk pusceļā, man visvairāk gribas iet nost no trases. Piegriezies. Un, kā par spīti, tieši ziemas vidū kāds romantisma apsēstais ir iedēstījis Valentīndienu! Skaisti. Nu, kā kādam var teikt: "Paldies, ka tu man esi!" skaidri apzinoties, ka viņš taču nav nekāda lieta, priekšmets, kuru izķeksēt no antresola dziļākā kakta, lai pāris dienas to paņurcītu rokās. Es neatbalstu gadījuma sakarus, neticu mīlestībai no pirmā acu skata, ja tāda mīlestība vispār eksistē, es nesaprotu, priekš kam ir vajadzīgs kaut kas tāds kā kāzas, kuras tev dod pretējā dzimuma piedzīvotāju, kuram ar laiku, redz, tev jāsāk mazgāt zeķes, kuras dod tev unikālu iespēju pielikt dokumentu mapes saturam vēl vienu brīnišķīgu papīrīti, kuras dod zelta riņķi pirkstā, jaunu uzvārdu un pārliecību, ka strīdi par nenolaista poda vāku ir ekvivalents maizes ēšanai. Nepatīk.

 

Viņa pieceļas no krēsla un smagiem soļiem iziet no istabas, kladei paliekot mētājamies uz galda. Klade? Dienasgrāmata! Un Dienasgrāmatas ierakstu rotā zaļas pildspalvas ķēpājums, kas mazliet atgādina medūzu. Maija Dienasgrāmatu raksta jau no 13 gadu vecuma, neminot to, cik gadu viņai ir tagad, jo tas vienkārši tā nepieklājas. Lai nu kā, pārdomu izbēršana uz papīra ir viņas brokastis, pusdienas un vakariņas. Kāpēc? Viņa nezina, kāpēc, bet turpina to darīt, par spīti tam, ka sieviete... ka meitene.. ka Maija pēc katras īsākās pasēdēšanas pie klades nebūt neatgādina morālu baudījumu guvušu radījumu, bet gan fūriju.


Tad viņa, atstutējusies pret izlietni, izdzer alus pudeli, salej vannā ūdeni. Aiziet uz istabu un savāc no galda Dienasgrāmatu un pildspalvu, dodas uz virtuvi. Pārbrauc ar rādītājpirkstu pār rētu, kas rotā kreiso īkšķi, atkorķē ar dakšas galu nākamo pudeli, ar acu skatu pavada gaisā uzlidojušo korķīti, atzinīgi novērtē tā lidojuma sekmēšanu, ar dakšas galu pabaksta caur būra restēm jūrascūciņu, nolamājas par bezjēdzīgiem mājdzīvniekiem un iet uz vannasistabu. Izģērbjas un ar visu savu iedzīvi - alu, Dienasgrāmatu un pildspalvu, ierāpjas vannā un nolemj palikt tajā, līdz atmiekšķēsies pēdējā smadzeņu rieva.


"Remdenā vannā dzert remdenu alu, lūk, tā mēs dzīvojam un svinam," viņa domā un mēģina iekārtoties ūdenī ērtāk. Alus pudele iespiesta starp ceļiem, elkoņi uz vannas malām, Dienasgrāmata pa kreisi, pildspalva pa labi. Taču stāvu zemāk astoto stundu no vietas skan "mans mīļākais radio ir Radio Skonto", ar visām no tā izrietošajām sekām, tāpēc pildspalva bezspēcīgi panirst zem ūdens un Dienasgrāmata, spalgā balstiņā spiedzot pēc glābiņa, pārveļas pār vannas bortu. Gatavais Titāniks. Maija seko pildspalvas paraugam, un pēta, cik smuki no otras, no apakš, no iekš, no zemūdens puses izskatās bur-bu-ļi. Nē, nevajag uztraukties, ar alu viss ir kārtībā, ceļi zina, ko dara, neba nu pirmo reizi tie ar pīpi uz jumta.


Kad kļūst pavisam auksti un sagribas uzpīpēt, Maija izrāpjas no vannas un soda kaimiņus ar sirsnīgu lēkāšanu pa grīdu. Izskatās, ka Dienasgrāmata tai lēkā līdzi. Fizika.

 

13.februāris 04:33

Es tos kaimiņus sazāģēšu! Aiziešu un sazāģēšu. Tagad ne, drusku vēlāk, no rīta, no drusku vēlāka rīta, kad šie iemigs. Ak, saulainā nākotne. Bet vispār, nabaga latvju tauta, kā mums neiet! Esam iesprostoti 3 laikos, kuri mūždien nav līdz galam labi. Nākotne biedē (ne mani, bet kaimņus, piemēram, tikai viņi to vēl nezina), pagātne neinteresē, jo kuram gan patīk trūdu smaka, tagadne garlaiko, rutīnas zaļā pelējuma sega pāri visam. Tādās reizēs es gribētu būt pilntiesīga francūziete, kura ielien savā "futur simple" (vienkāršā nākotne) un laimīga tur tup (bez kaimiņiem, lūdzu, un bez Valentīndienām).


Pagājušais gads, Valentīndiena, ballīte. Jauki jau, jā, draugi, mūzika, dejas līdz rīta agrumam, bet es ņēmu un piedzēros. Aizmigu tualetē, mirku asarās, pazaudēju dzīvokļa atsēgas un izgulējos kāpņu telpā, līdz Uldis atbrauca palīgā, izgāza durvis no enģēm, iegāza mani iekš gultas. Peregara mākoni dusošā princese. Skaisti.


Pirms trīs gadiem Valentīndienu pavadīju mājās, pie datora, raustoties drudža drebuļos. Visu vakaru sarakstījos ar savu pirmo "lovi". Slīkām nostalģijā, pārsūtījām viens otram kaut kādas aizvēsturiskas bildes, sapratām, ka mēs nekad nebūtu bijuši kopā laimīgi. Skaisti.


Pirms septiņiem gadiem bija pēdējā Valentīndiena, kuru sagaidīju kā "aizņemta" meitene. Vakara gaitā viņš mani nosauca savas bijušās vārdā, paraudāja man uz pleca par to, ka nespēj viņu aizmirst, pameta mani. Skaisti.


Vai kādam vēl ir kādi jautājumi par to, kāpēc man tik ļoti nepatīk  ziemas vidus, kurš tiek mākslīgi piepūsts ar rozā siržu baloniem?


Viss, lūstu nost, eju gulēt. Rīts gudrāks par vakaru, kas tur vēl, kas tur vēl, rīt zāģēšu kaimiņus. Nopietni.

 

Zem milzu segas gubas viņa raustās un vāļājas. Pret sienu ar seju, pret gultas malu ar seju, ar dibenu cenšoties aizstumt sienu prom, ar seju spilvenā, ar skatu griestos, ar plaukstām glāstot grīdu, ar sakrustotām rokām uz krūtīm, ar kreiso kāju virs segas, ar labo kāju virs segas, ar zobos sakostu segu un dusmīgiem dūru sitieniem pret matraci. 9542. aita. "Pati tāda," čukst ausī miegs.


Un tā katru gadu. Februāris Maijai ir nebūšanas mēnesis. Bezmiega delīrijs un murgošana vaļējām acīm. Februārī viņai labāk negadīties pa ceļam. Jau no 13 gadu vecuma. Ja Maijas mamma nebūtu labi audzināta dāma, februāros viņa meitai ēdienu iestumtu istabas tumsā ar koka kārts palīdzību, taču viņa izlīdzējās ar Maijas vecāko brāļu izrīkošanu. "Pasauc māsu ēst! Pasaki, ka viņai jāizpilda mājasdarbi! Pajautā, kur viņa vakar bija!" utt., u.tml. Tagad Maija ir visi vienā - izrīkotājs, izpildītājs un visus ratā pasūtītājs.


Aizpampušas acis paveras niknuma pilnas pa logu, kurā spīd saule tā, ka krāsa pārtop skaņā. Zzzzz.. Pietiks! Ir dienas vidus.

 

13.februāris. 15:14

Cerēju, ka pamodīšos pēc nedēļas. Ne velna.

 

Dienasgrāmatu atkal rotā zaļa medūza. Caurspīdīga. Ne ta īsti neesoša, ne ta īsti līdz galam atklāta. Maija raksta Dienasgrāmatas no 13 gadu vecuma, Maija necieš Valentīndienu no 13 gadu vecuma. 13 gadu vecumā viņai patika viņas klasesbiedrs Emīls. Cik jauki, skaisti, nevainīgi. Klasesvakars, Valentīndiena, rozā baloni, sirdis, kiss me, touch me dziesmas, slepenas vēstules un pakrūtē ieperinājušās cerības. Bērnišķīgi bezgalīgas. Viņi gāja kopā mājās. Patiesībā Maija un Emīls uz mājām kopā gāja katru mīļu dienu, tāpat kā kopā gāja uz skolu, tas bija nerakstīts likums jau no trešās klases. Februāris, vēls vakars, no ākstīšanās slapja mugura un paātrināts pulss. Vēl 83 soļi un viss, viņai  būs jāiet augšā. Aukstumā sasārtuši vaigi un deguns, stulbi joki, 75, 74, 73, neveikls klusums 42, 41, 40, pagrūstīšanās, atsists asteskauls un smiekli līdzsvaram, 31, 30, 29, neveikls klusums, 27, 26. Un tad viņi tur tā gāja, un likās, ka viņiem abiem ir kas sakāms, bet vārdi iesprūda kaut kur rīkles galā, būtu viņi vismaz uz mirkli sadevušies rokās, būtu labāk! Bet kauns un cimdi, un viņš noteikti arī vienkārši nezina, kā tikt ar šo situāciju galā. Maija, 3 vecāku brāļu māsa, pēkšņi apstājās, norāva no rokām cimdus un izvilka no somas kabatas atvāžamo nazīti. "Tu zini, kas ir asinsbrālība?" viņa prasīja, Emīls pamāja ar galvu apstiprinoši. "Noslēdzam?" Maija prasīja, jo tā bija visa atslēga - piespiedu sadošanās rokās, turklāt vēl asinsbrālīgi. Maijai šķita, ka Emīls apstiprinoši māj ar galvu, un viņa grieza sev īkšķī. Spēki netika aprēķināti līdz galam, nazis atsitās pret kaulu, asinis notecēja gar gaišo puskažociņu un sāka pilēt sniegā, Emīls apmetās ap savu asi un pievēma visu sniegu zaļu. Bija sadzēries "Tarhūnu" no sirds, jo mamma mājās tādas suslas nest neļauj. Maija centās viņu mierināt, pirksts nežēlīgi sāpēja, viņa mugura noķēpājās sarkana, viņš strauji piedurknē noslaucīja muti un metās bēgt, mamma sauca ātros, nācās pirkstu šūt, Emīls turpmāk gāja uz skolu pusstundu agrāk un skolā klīda stulbas baumas, viņa nekad vairs nebūs laimīga!


Tagad Maija guļ uz rakstāmgalda, uzgāzusies virsū Dienasgrāmatai, un ar rādītājpirkstu pārvelk pār rētu uz kreisās rokas īkšķa. Būtu tik svētīgi tagad aizmigt un pamosties nākamnedēļ, būtu svētīgi, būtu svētīgi. Taču Maija labi zina, ka viņai pašai vien būs ar savu februāra nebūšanu jātiek galā, lai tad atkal atgrieztos pie sevis. Ikgadēja tapšana, pārtapšana, sevis sodīšana par visu, kas nav izdarīts gana labi. Gribēt būt uz priekšu, bet atgriezties atpakaļ, ak, sadomazohistiskie prieki un ikdiena, vienkāršā nākotne Maijai ir pārāk vienkārša.

 

13. februāris. 17:39

Man šķiet, ka tad, kad es nomiršu un mani apraks, no manas kreisās rokas īkšķa rētas izdīgs puķe, vesels krūms ar asinssārtiem ziediem un tarhūnzaļām lapām.

 

Stāvu zemāk skan "mans mīļākais radio ir Radio Skonto", "Pē-ē-ē-dējo reiz, kā gribētos ar tevi atkal kopā!" tam līdzi dzied Dienasgrāmatas lapas. Maijai joprojām viss besī.