Vēsma Lēvalde
Purva bridēji
Pēc R. Blaumaņa noveles Purva bridējs motīviem
I daļa
Edgars, 24 gadus vecs, atgriezies no Afganistānas
Kristīne, 23 gadus veca Juridiskās fakultātes neklātienes studente
Dace Goba, 46 gadi, Kristīnes māte, taksometru firmas dispečere
Akmentiņš, 35 gadi, advokātu biroja īpašnieks
Egons Alainis, 48 gadi, kurpnieka darbnīcas īpašnieks
Sutka, 28 gadi, kurpnieks
Konstantinovs, domnieks, Edgara patēvs
Asta madāma
****
Prologs.
Divi 6 - 7 gadus veci bērni parkā – meitene baltā kleitiņā un puika īsbiksēs. Abi sēž uz baltas strūklakas malas, spoža gaisma, fonā zaļš, cirpts dzīvžoga labirints.
Puisēns (sniedz meitenei papīra turziņu ar krāsaino zirnīšu konfektēm): - Kriksi! Ņem, tās tev!
Meitene(paņem un apēd vienu zirnīti): - Ai, saldas! Ēd tu arī!
Puisēns (atpleš muti): Nu, met!
Meitene: Ķer!
Puisēns (ar muti ķer konfekti, bet nenoturas uz strūklakas malas un krīt, paraujot līdzi meiteni, abi ieveļas strūklakā. Abi apjukuši pieceļas, viņa purina slapjo kleitu.)
Meitene: Ko nu mamma...
Puisēns:Nebaidies, es teikšu, ka biju vainīgs!
Meitene: Nemaz nedomā! Patēvs atkal tevi pērs! Es... es ..kaut ko izdomāšu!
Puisēns: Tev manis dēļ nav jāmelo! Nekad! Apsoli!
Meitene: Kāpēc ne?
Asta madāma (iznāk no dzīvžoga): Jo meli agri vai vēlu ieved purvā...
(Abi bērni iekliedzas un aizskrien, Asta madāma smaida, satumst)
I cēliens
1. aina
Kristīne, Dace, tad Sutka
Istaba virs advokāta biroja, kurā dzīvo Kristīne un Dace. Aiz loga zied liepas. Dīvāns, izvelkamais krēsls, stūrī rakstāmgalds, uz kura klēpjdators. Pie tā raksta Kristīne. Uz dīvāna sēž Dace ar pārnēsājamo telefonu klēpī, blakus uz grīdas neliels radioaparāts. Skan diktora balss:Valdība ceturtdien slēgtajā ārkārtas sēdē nolēma pagarināt termiņu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīru dalībai NATO vadītajā operācijā Afganistānā līdz nākamā gada 13.jūlijam.
"Latvijas karavīru dalība Afganistānā ir vajadzīga ne tikai tāpēc, lai aizsargātu mūsu valsts nacionālās intereses, tas ir arī vispārcilvēcisks pienākums - palīdzēt tiem, kuru veselība un dzīvība tiek apdraudēta," norāda aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
Kristīne: (Ātri piesteidzas un pārslēdz stacijas, atskan mūzika)
Dace: Ko tu psiho! Ne jau Pabriks vainīgs! Neviens taču ar varu tai misijā nedzen, paši skrien, uz baigo naudu cerot. Kad nu izrādās, ka tur nav nekāda jaunsargu nometne, tad zēniņiem bikses pilnas. Tā visa ir muldēšana – tas mani sagrāva, es vairs nespēju normāli dzīvot... Riebjas. Kāpēc citi var!
(Zvana telefons)
Dace: Taksi Liepāja! (paņem rāciju) Kurjer astoņi! Promenāde, vari paņemt? (atkal telefonā) piecas minūtes, gaidiet taksi GO 6423 (noliek telefonu). Atslābsti taču vienreiz! Edgars ir neglābjams. Runā, ka zālīti pīpē kopš afgāņiem, patēvs izdzinis no mājām, esot nospēris kādu tur gleznu un pārdevis.
(zvana telefons)
Dace: Taksi Liepāja! Cienītais, tādā stāvoklī jums uz atskurbtuvi jādodas, nevis taksi jāsauc! (Nomet telefonu)
Kristīne: Nomierinies, mamm! Man ar Edgaru viss ir beidzies, tu taču zini!
Dace: Tad kāpēc tu nevari iet strādāt pie Akmentiņa?
Kristīne: Tāpēc, ka ne jau kā topošo juristi viņam mani vajag, un arī to tu zini!
Dace: Un? Tu traka esi, lai noraidītu tāda vīrieša piedāvājumu?! Tev uz sitienu būtu darbs, māja, stāvoklis sabiedrībā. Un nauda!
Kristīne: Mamm! Vai tad patiesi lai es sevi pārdodu? (pieceļas, paķer no atzveltnes jaku un izskrien no istabas)
Dace: (sauc pakaļ) Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni! (zvana telefons) Taksi Liepāja! Ā, tas tu, Egon? Ar ko? Kādas kāzas? „Kurzemes Vārdā”? Ko tu tur muldi! (nomet telefonu)
(Durvju zvans. Ienāk Sutka, ļoti vājš, noskrandušos džinsos, džemperī ar kapuci, skūtu galvu, pīrsings)
Sutka: Labdien! Atnesu jūsu kurpes pa ceļam uz mājām, jūs jau trešo dienu nesavācat! (Smīnēdams sniedz avīzē ietītu kurpju pāri). Trīs lati, miločka.
Dace: Par vienu papēdīti? (izvelk no kabatas sauju sīknaudas, skaita)
Sutka: Ziniet, miločka, inflācija, materiālu cenas aug... Toties avīze ir šodienas, tā jums bonusā, tā sakot.
Dace: Dod šurp un tinies! (izstumj Sutku pa durvīm, ātri iztin kurpes un skatās avīzē sludinājumus) Dieva vārds! Mīļi sveicam Edgaru Bērzkoku un Kristīni Gobu, kopīgu dzīves ceļu uzsākot! Tuvākie draugi. (nošļūk dīvānā) Maita! Ak, tu maita! Ak, dievs!... Jāskrien lejā, jāsavāc...birojā...ka Akmentiņa kungs ....(izskrien pa durvīm ar telefona klausuli rokās)
2.aina.
Kristīne, Konstantinovs, Edgars, Asta madāma
Parks, vidū balta strūklaka, uz kuras sēž Kristīne ar grāmatu rokās. Nāk Konstantinovs, pirmspensijas vecuma snobiska izskata vīrietis ar spēcīgu miesas būvi, uzvalks nedaudz par šauru. Runā ar akcentu.
Konstantinovs: Diena laba, Kristina! Laikam jau nāktos apsveikt, bet, piedod, izteikšu līdzjūtību. Tu laikam nesaproti, ar ko taisies dzīvot kopā! Edgars ir vazaņķis, nogājies līdz pēdējam! Īpaši, kopš viņu patriecu ko vsjem čerķam! Tagad laikam domā, ka tu būsi viņam mammas vietā!
Kristīne: Ko jūs runājat, Konstantinova kungs! Es un Edgars...
Konstantinovs (dod viņai avīzi) Nu, nu, vai tad tie neesat jūs?
Kristīne: (lasa, atšļūk uz strūklakas, klusi) Es par to neko nezinu! Tas būs kāds ļauns joks!
Konstantinovs: Nu, tas pēc viņa izskatās! Tad – visu labu, un lai nu tas arī paliktu joks! (prom)
Edgars (Visu laiku stāvējis aiz dzīvžoga, iznāk: Izskatīgs puisis, bet nekoptiem matiem, neskūts, gaišas militārās formas bikses, šņorzābaki, melna „maika”): Kristīn!
Kristīne: Ko tu gribi?
Edgars Klau, es par to sludinājumu neko nezinu, goda vārds! Tie noteikti ir darbnīcas čaļi, stulbs joks! Tu taču zini Sutku! Mēs aizvakar tusējām naktsklubā, un mums ar Sutku sanāca ... asāka vārdu pārmaiņa. Būs izdomājis, kā man ieriebt.
Kristīne: Nu un? Ko tas maina – tu vai kāds cits?! Par taviem naktskluba varoņdarbiem, starp citu, visa Liepāja runā!
Edgars: Kriksi! Es zinu...Pret tevi es sev izliekos tāds... novārtījies, tāds kā purva bridējs... tāds... ē... caur un caur.! Bet es varu būt citāds! Un nesaki, ka tu negribētu, lai tas sludinājums būtu īsts...
Kristīne: Beidz! Visam ir savs mērs, un nu man arī vienreiz pietiek! Mēs neesam un nebūsim kopā! (grūž Edgaru, lai tiktu viņam garām, bet nenoturas kājās, krīt strūklakā, paraujot līdzi Edgaru. Pielec kājās, izzvejo no strūklakas iekritušo grāmatu) Velns! (prom)
Edgars (purina slapjās bikses. Nopakaļ): Tu zini, ka es varu to visu atmest...Tevis dēļ. Es klubos vairs kāju nesperšu!
Asta madāma (iznāk no dzīvžoga): Nu, tad pierādi.
Edgars (skatās pakaļ Kristīnei): Ko?!
Asta madāma (smaidot māj ar galvu, aiziet)
Edgars (kā pamodies) Pierādīšu, Kristīn. Es varu.
Priekškars
***
Otrais cēliens
1. aina.
Dace, Kristīne
Daces un Kristīnes istaba. Vēls vakars. Dace un Kristīne uz dīvāna sēž un dzer tēju, skatoties datora ekrānā kādu filmu.
Kristīne (skatās telefona displejā): Mamm, tev četri neatbildēti zvani! Tu nebaidies, ka klienti varētu sūdzēties?
Dace: Kāda tam nozīme? Pēc šīsdienas brauciena! Es jau gan gaidīju, ka «Ķezberos» būs skaisti, bet tādu pili... Kā tev ir laimējies, kā tev ir laimējies....Tu pamanīji, ka Akmentiņš mūs tīšām veda ar līkumu, lai mēs varētu novērtēt to lielo pirts māju un angļu dārzu? Kā tādā Rundāles pilī! Un zini, viņa māsa mani ieveda tajā viesu namiņā starp kāpu priedēm un teica – tas jau tikai pagaidām viesiem, pēc kāzām tas būšot sievasmātei.
Kristīne: Beidz taču, mammu! Tā jau visa Liepāja runā, ka es rudenī pametīšot studijas un aprakšot sevi Bernātos zelta būrītī.
Dace: Tā jau nu arī notiks. Un kāda jēga tev mocīties, braukājot uz Rīgu – pati teici, ka neklātienē grūti, naudas ar nekad nav. Cik ilgi tu mazgāsi Akmentiņa biroju kā apkopēja?
Kristīne: Nu ja – mazgāt kā viņa sievai būtu pavisam kas cits! Vai varbūt tu tad beidzot ķersies pie lupatas? Es negribu būt bagāta grīdas mazgātāja, es gribu būt mīlēta, nevis nopirkta!
Dace: Skuķi, turi muti! Tu neapjēdz, ko runā! Kāda mīlestība! Kurš mūsdienās kaut ko tādu vispār piemin?! Tev laikam iedzimts lāsts, kas neredzi Edgara patieso dabu! Naudu tu vari ieslēgt skapī, tur viņa ir, un tur viņa paliks. Aiz kādām atslēgām tu vari mīlestību aizlikt? Edgars papriecāsies ar tevi un pamazām novilks līdzi tajā zaņķī, kur grimst arvien dziļāk. Padomā – pēc gadiem mēs varētu dzīvot kā baltie cilvēki, bet tava ietiepība nozīmē sabojātu dzīvi tev un pansionātu vecumdienās man! Labāk savaldi savu sirdi, un gan tad Dievs palīdzēs.
(klauvē)
2. aina.
Kristīne, Dace, Egons
(Ienāk Egons)
Egons: Labvakar! Es nācu garām, domāju – ienākšu, gan jau tēju man neatteiks. Paņēmu beķerejā bulciņas...
Dace: Ko nu tērējies! Nāc vien, sēdies tepat. Kristīn, uztaisi Egonam tēju!
(Kristīne pieceļas un rosās ap elektrisko tējkannu)
Egons: Es, taisnību sakot, nācu atvainoties. Kaut kā stulbi ar to sludinājumu sanāca. Es jau domāju, ka no tiesas, vēl nobrīnījos, ka kāzu priekšvakarā Edgars taisa tādas ziepes...
Dace: Kādas ziepes?
Egons: Svētdien tajā naktsklubā. Sutka aizvilka Edgaru līdzi un iepazīstināja ar Minniņu, bārmeni, kas agrāk esot bijusi dejotāja klubā. Nu, un Edgars Sutkam to Minniņu atkantēja, beigās esot abi dejojuši pa galdu, Sutka līdis starpā un dabūjis no Edgara pa žokli. Galu galā Minniņa dabūja Edgaru pa kluso caur virtuvi izvest ārā, jo apsargs zvanīja kluba īpašniekam, bet tas izsauca municipāļus... Tagad šā naktskluba durvis Edgaram slēgtas, un Minniņai jāmeklē cita darbavieta. Nu, un pēc visa šitā otrdien avīzē tas sludinājums. Es jau nodomāju – Kristīne, eņģelis gatavais, apžēlojusies par Edgaru un nolēmusi glābt viņa dvēseli, tā sakot.
Dace: Traks kas traks! Mēs svētdien abas rāvāmies melnās miesās – man dežūra takšos, Kristīne lejā mazgāja Akmentiņa biroju. Akmentiņa kungs bija tik laipns, ka uzaicināja mūs aizbraukt uz ĶezberiemBernātos, nelielā piknikā, kā viņš teica. Vakar atbrauca mums ar savu leksusiņu pakaļ. Egon, ja tu zinātu, kādi tie Ķezberi! No ceļa puses jau tikai biezs priežu mūris redzams, toties no jūras puses uz kāpām ir žogs smuki aizvilkts priekšā, tāds ar signalizāciju un kamerām, lai šādi tādi nebāž degunu. Bet iekšā – gatavā pils! Turku pirts un baseins, viesu māja un pašu māja, angļu stilā dārzs no vienas puses un franču stilā – ar rozēm un vīnogām – no otras puses. Bet mājā – ķīniešu vāzes un gleznas pie sienām, gan jau, ka īstas! Es jau nu tikai Purvīti no tiem uzvārdiem zināju. Un vēl tās jocīgās, ar melnu rāmi visam riņķī – vo, Aija Zariņa, jā. Bildes tizlas, bet toties - cik maksā! Un klavieres – lielās, baltās, ne jau kaut kāds pianīno Rīga! Uz paaugstinājuma, pilnīgi kā skatuve. Akmentiņš stāsta – svētdienās tur bieži braucot slavenības muzicēt, tāpat, lai vakariņas šikākas. Egon, ja tu to būtu redzējis!
Kristīne: Mamm, nu izbeidz taču! Vai tikai pati netaisies uz Ķezberiem par saimnieci?
Dace: Kas tad man, nabaga atraitnei... Bet tev gan... Tāda laime!
Egons: Tad nu gan... Tik jauns vēl... Diez no kurienes Akmentiņiem tāda impērija! Nu, labi, tēvs bija labs advokāts un dēlam šo to atstāja, klientus un tā. Populārs jau jaunais Akmentiņš ir, vienmēr tās šmucīgākās lietas uzņemoties. Bet tur jau kādu miljonu vajag, lai šitādu fazendu ierīkotu. Tā jau gan runā, ka viņi ar Konstantinovu tikai publiski viens otru necieš – katrs no savas krāsas partijas, tā teikt. Bet slepeni viņiem esot kopīgi darījumi. Par Konstantinovu jau pavisam nesmukas lietas stāsta – it kā viņš Edgaram afgāņos licis nodibināt sakarus ar narkotiku tirgoņiem. Lai arī vietējie tirgoņi maksājot vienam otram domniekam „desmito tiesu”, šim sagribējies pašam kļūt par „krusttēvu”. Kad nu Edgars viņu uzmetis un piedevām pats sācis zālīti vilkt, Konstantinovs šo patriecis.
Kristīne (uzmanīgi klausās): To jums Edgars pats stāstīja? No viņa jau ne tādas vien pasaciņas dzirdēsi! Kaut kā jau par to ālēšanos klubā jāattaisnojas.
Egons: Var jau būt. Smuki jau tas nebija, ko viņš sastrādāja. Bet citādi Edgars ir kārtīgs puika, rokas īstajā vietā, ne tā kā Sutka – ja uz pirkstiem neskatīsies, ar siekalu papēžus kurpēm pielīmēs. Labi, es nu iešu. Ja jums, dāmas, kaut ko vajag – dodiet ziņu, tepat jau otrpus parkam esmu.
Dace: Paldies, Egon, bet mums nu laikam vairs tevis nevajadzēs. Ķezberos nav ne pilošu krānu, ne čīkstošu durvju. Un kurpes tur neviens nelabo, pāris reižu gadā braucot uz Parīzi un Milānu iepirkt jaunu garderobi...
Egons: Nu tad jau neko. Visu labu. Lai veicas... tajā Milānā. (prom)
Kristīne: Tā nu gan, mamm, nevajadzēja. Egons taču lāga cilvēks.
Dace: Kā tad, brūtgāns man te iztaisīsies! Kurpniekmeistars! Fui! Iedomājos, tos smalkos cilvēkus Ķezberos, ja es ierastos ar Egonu, un teiktu – sveiki, šis ir Egons, kurpnieks. No kauna būtu zemē jāielien par tādu prastu pavadoni.
Kristīne: Mēs jau arī esam diezgan prastas. Tētis bija tikai zvejnieks.
Dace: Nepiemini! Lai viņam vieglas smiltis jūras dibenā, bet manu dzīvi viņš saēda kā jūras ūdens bleķi. Kā atbrauca no jūras, tā nedēļu ilgs plosts...
Kristīne: Varbūt tev vajadzēja viņu uzticīgāk gaidīt?
Dace: Turi muti, skuķi! Tu nezini, kā ir sēdēt pusgadu krastā, kamēr viņš kaut kur Āfrikas krogā spaida kādu melno mēriju!!!
(Satumst)
3. aina.
(Nākamajā rītā)
Dace, Kristīne, Akmentiņš
Akmentiņš (jauns vīrietis, ar nelielu noslieci uz tuklumu. Ļoti kopts, glītā uzvalkā, smalkām strausādas kurpēm kājās): Labdien!
Dace: Labdien, labdien, Akmentiņa kungs! Nāciet iekšā, atvainojiet, mums te mazliet nekārtība, ziniet, kā aizņemtām sievietēm...
Akmentiņš: Nekas, nekas. Es tikai uz brītiņu, darba darīšanās, tā sakot. Biroja pastā atradu jums adresētu vēstuli. No bankas.
Kristīne: Dodiet šurp! (Dace mēģina aizsteigties priekšā un izķert vēstuli no rokām) Nu!
Akmentiņš: Te gan rakstīts – Dacei Gobai. (atdod vēstuli Dacei) Problēmas, Gobas kundze? Ja nu kas, varbūt varu palīdzēt? Tāpat, pa draugam, protams.
Kristīne: Mamm! Ko tas nozīmē? Kādas tev darīšanas ar banku? Ne jau nu minimālās algas iemaksu dēļ tev banka vēstules sūta!
Dace (atver un lasa, tad dusmās saburza vēstuli): Nelieši! Tā jau gatavā šantāža! Akmentiņa kungs, vai tad tā drīkst? Re, ko banka man raksta: «Sakarā ar izmaiņām valūtas tirgū banka pārskatījusi jūsu procentu likmi, un kopš jūnija mēneša tā no 3,5% pacelta līdz 12%, līdz ar to lūdzam iemaksāt līdz 15. datumam kredītprocentu starpību.» Kur lai es ņemu tādu naudu! Knapi varu tos 80 latus mēnesī sakasīt kārtējam maksājumam, bet te uzreiz divu mēnešu procenti un pamatsummas maksājumi, un vēl ar atpakaļejošu datumu!
Akmentiņš: Nezinu, nezinu, tad jālasa jūsu līgums ar banku.
Dace: Vai tad tie līgumi nav visiem vienādi?
Akmentiņš: Pa lielākai daļai ir, bet pa lielākai daļai jau arī cilvēki tos neizlasa, tikai paraksta, priecīgi, ka dabūjuši naudu. Bet kam jums bija vajadzīgs kredīts, dzīvoklītis taču jums kopš padomju laikiem? Privatizēts?
Dace: Privatizēts jau nu ir, ja vien šo istabu var saukt par dzīvokli. Bet māja taču pieder jums, un komunālie nav tie zemākie. Tad Kristīne gribēja studēt, es domāju – paņemšu kredītu uz sava vārda, izstudēs, būs man pašai savs advokāts... Pie viena uz Itāliju aizbraucu, tas man mūža sapnis bija – redzēt Pirelli namu no iekšpuses, apskatīt visus tos Diora un Lakostes salonus, kaut vai skatlogos paspoguļoties. Bet še tev nu, tās zviedru bankas, tām tak ir dots uzdevums latviešu cilvēkus savā zemē iznīdēt!
Kristīne: Es to nemaz nezināju, mammu! Tu teici, ka manas studijas apmaksāji no tēta atstātās naudas! Un Itālija... Stāstīji, ka Egons vinnējis kādā tur televīzijas šovā divas biļetes...
Dace: (aizgriežas un skaļi šņukst)
Akmentiņš: Jā, tipisks stāsts. Vai tad neapzinājāties savas minimālās algas iespējas?! Es, protams, labprāt palīdzētu, bet Kristīne jau noraidīja manu piedāvājumu – kļūt no apkopējas par manu personīgo sekretāri. Domāju, ka manu dokumentu kārtošana būtu daudz labāka skola nekā universitātes sausā un garlaicīgā likumu kalšana. Un arī apmaksāt kredītu nebūtu nekādu problēmu.
Kristīne: Akmentiņa kungs! Ja vien jūs vēl pieņemtu... Esmu ar mieru! Kad man jāsāk strādāt?
Akmentiņš: Man prieks, ka jūs esat izdarījusi pareizo izvēli. Pirmdien 9.00 gaidīšu jūs birojā.
Kristīne: Vai... es drīkstēšu turpināt studēt?
Akmentiņš: Nu, par to mēs vēl parunāsim. Augstskolas diploms, protams, būtu vajadzīgs, bet vai nu tāpēc uz Rīgu jābraukā...Tagad gan atļausiet atvadīties, man pēc stundas jābūt apgabaltiesā. (prom)
Dace: Visu labu, Akmentiņa kungs, visu labu! (apskauj Kristīni, slaukot asaras) Nu tad beidzot! Mana gudrā un prātīgā meita! Ak, kas par dzīvi mums būs!
Kristīne: Jā. Kas par dzīvi.... (saķer galvu un sakņūp uz dīvāna)
Priekškars.
3. cēliens
1. aina. Kristīne, Edgars.
Parks. Kristīne uznāk, ģērbusies ļoti sievišķīgā kostīmiņā, jauna frizūra.
Edgars (gaidījis aiz dzīvžoga, iznāk): Kristīn! Man ar tevi jārunā!
Kristīne: Nenāc! Nenāc! Ko tu gribi?
Edgars: (apskauj Kristīni)
Kristīne: Laid mani vaļā!
Edgars: Vaļā laist! Tevi!
Kristīne: Palīgā... Ak, tu... ak, tu... tu!... Edgar! (cīnās, mēģina viņam sist ar dūrēm pa krūtīm)
Edgars: Tā... tagad es tevi sodīšu (atliec Kristīnes galvu un kaislīgi skūpsta viņu) Nu, ja tagad vēl gribi iet, ej...
Kristīne: Tātad tu man piedod? Edgar, man nebija citas izejas...Mammai ir lieli parādi, banka draud atņemt dzīvokli. Bet Akmentiņš maksā labu algu.
Edgars: Kristīn! Ja es nedzertu, man arī būtu laba alga! Un es varu nopelnīt vēl vairāk, tu varēsi studēt. Izmācīsies par prokurori, un iesēdināsi visus tos glumos, zaglīgos, slīpētos neliešus. Es jau šovakar runāšu ar tavu mammu!
Kristīne: (apskauj Edgaru) Nē, šovakar nē!
Edgars: Kāpēc?
Kristīne: Viņa raudās. Bet es esmu tik laimīga! Edgar, ja mamma redzēs, ka tu vari būt citāds, viņa samierināsies. Tikai noturies, lūdzu! (apskauj viņu) bet tagad man jāskrien! Vēl jau esmu Akmentiņa sekretāre!
2. aina.
Edgars, Konstantinovs.
Konstantinovs (uznāk): Sveiks, pazudušais dēls! Kā tad klājas pašam savā dzīvē?
Edgars: Tu? Kā tas gadījies, ka vēl neesi aiz restēm? Tad jau laikam ne gluži bez tavas palīdzības policijas šefs bez gaidīšanas rindā tika pie diviem dzīvokļiem.
Konstantinovs: Nebāz, dēliņ, degunu tur, kur suns asti nebāž!
Edgars: Tas ir tiesa. Suns no tavas rokas maizi neņemtu.
Konstantinovs: Tad jau tu esi sliktāks par suni, jo diezgan ilgi uz mana rēķina dzīvoji! Laiks tā kā būtu atmaksāt par visu, ko esmu tavā labā darījis. Man no tevis vajag vienu pakalpojumu.
Edgars: Nē.
Konstantinovs: Lēnām pār tiltu, draudziņ! Citādi policijā var nonākt iesniegums par neatļautu vielu glabāšanu kādā mums abiem zināmā darbnīcā! Iesēdīsieties abi ar labo krusttēvu Egonu!
Edgars: Mēsls! Tu labi zini, ka es vairs nelietoju!
Konstantinovs: Bet policija to nezina, un ja nu tomēr kādā darbarīku skapītī atrodas „zaļgana, narkotikām līdzīga viela”? Tu esi uzskaitē kā lietotājs, bet kas gan varētu tevi apgādāt? Ai, ai, ai, darbnīcas vadītājam Alainim esot mazdārziņš pie slimnīcas? Ka tikai tur īstajā brīdī siltumnīcā neparādās kastītes ar neatļautu augu stādiņiem....Tā kā padomā, vai tomēr izdevīgāk nav uzturēt labas attiecības ar savu veco, labo patēvu!
Edgars (caur zobiem): Ko tu gribi?
Konstantinovs: Neko īpašu. Tu zini, ka divu naktsklubu īpašnieki Liepājā nesatiek, un iemesls nav puņķainu tīņu bari, kas nopērk vienu tēju uz diviem. Te ir runa par vērienīgāku biznesu ar daudz augstākām likmēm. Tāpēc vienam no tejienes jāpazūd!
Edgars: Protams, tam, kurš ar tevi nedalās?
Konstantinovs: Tu esi apķērīgs, puis.
Edgars: Man uzspļaut, kurš no šiem biznesmeņiem aiziet pa burbuli. Bet es nedarīšu neko tādu, kas varētu mani novest aiz restēm.
Konstantinovs: Neuztraucies, tev nekas nedraudēs. Viss jau ir sarunāts. Vienīgais, ko es prasu no tevis – tad, kad teikšu, tev būs jāaiziet uz klubu un īstajā brīdī jāsarīko kautiņš. Tā, lai apsargi būtu aizņemti. Minna parūpēsies par to, lai tev būtu iemesls sākt kautiņu.
Edgars: Es nevaru! Pēc svētdienas...Es solīju, ka vairs uz klubiem neiešu.
Konstantinovs: Nāksies. Vēl tikai vienu reizi, pēc tam varēsi dzīvot kā baptistu mācītājs. (prom)
Edgars: Es esmu nolādēts! Man jātiek no šejienes prom.
Asta madāma (iznāk no dzīvžoga ar smalku kafijas tasīti rokās. Skumji nogroza galvu, izskalo strūklakā tasīti.) Vājie bēg. Stiprie cīnās.
3. aina.
Akmentiņš, Kristīne, Konstantinovs
Akmentiņa birojs. Greznas, senlaicīgas mēbeles, virs Akmentiņa galda pie sienas vairākas senlaicīgas gleznas. Sānā – sekretāres galds. Akmentiņš paraksta dokumentus, ko viņam pa vienam pasniedz Kristīne.
Akmentiņš: Tālāk, Kristīn! Sapņojat vaļā acīm?
Kristīne: Atvainojiet! Aizdomājos, skatoties uz gleznām. Kas tā par sievieti portretā? Kāda jūsu radiniece?
Akmentiņš: Nē, to gleznu man Konstantinovs uzdāvināja. Esot palicis mantojumā no sievas – kāda viņas radiniece, vārdu nezinot, tāpēc paturēt negribēja. Bet autors ir Janis Rozentāls – gleznojis pēc atgriešanās no Pēterburgas, kad kādu vasaru apceļojis Latviju un pabijis arī Liepājā, dziedāšanas svētkos. Tur ieraudzījis jaunu meiteni baltā kleitā un pēc atmiņas uzgleznojis. Vēlāk atsūtījis portretu meitenei uz Liepāju kā dāvanu. Bet kas noticis ar meiteni, Konstantinovs nezināja. Jums patīk Rozentāla gleznas?
Kristīne: Nē, man šķita, ka esmu šo meiteni kaut kur redzējusi... Acis... Un baltā kleita. Muļķības! Tādās taču neviens mūsdienās nestaigā! Droši vien esmu kādreiz gleznas reprodukciju redzējusi.
Akmentiņš: Diez vai. Tā glezna nav nevienā mākslas katalogā minēta. Nezināmais šedevrs, tā sacīt. Bet tagad es palūgšu jūs iziet pusdienās – man ar Konstantinovu ir konfidenciāla tikšanās. Piedodiet, lai kā jums uzticos, bet lieta ir tiešām ļoti sensitīva.
Kristīne: Jā, protams. (paņem no krēsla žaketi un dodas uz durvīm, pretī nāk Konstantinovs)
Konstantinovs: Diena laba, Kristina!
Kristīne: Sveicināti! (strauji aiziet)
Akmentiņš: Sēdieties, Konstantinova kungs!
Konstantinovs: Vai noskaidrojāt par tām telefona sarunām?
Akmentiņš: Es jau jums teicu – man ir labi sakari! Sliktā ziņa – jūsu telefona sarunas tiešām ir noklausītas. Labā ziņa – pagaidām neviens no jūsu sarunu partneriem nav atzinies, ka būtu bijusi runa par nelegāliem darījumiem. Visi tēlojuši muļķīšus un apgalvojuši, ka runa ir tikai par sīkiem privātiem darījumiem. Labi, ka esat bijuši pietiekami gudri, lai runātu caur puķēm! Taču šī informācija maksāja ļoti dārgi. (paņem mobilo telefonu, spiež ciparus, tad rāda Konstantinovam)
Konstantinovs: Oho! Tik daudz man pat no lielajiem projektiem neatlec, kaut esmu iepirkumu komisijas vadītājs!
Akmentiņš: Jūs taču saprotat, ka likme ir augsta. Ja KNAB šīs sarunas sasaistīs ar iepirkumu konkursu rezultātiem vai kāds no jūsu sarunu biedriem izpļāpāsies – piemēram, lai pats izvairītos no soda, – jums draud ne tikai gadi aiz restēm, būs pilnīga mantas konfiskācija. Un kopš civilsievas nāves jums nav pat iespēju pārrakstīt īpašumu uz citu personu.
Konstantinovs: Saprotu, saprotu. Man ir padomā kāda lieta, kas varētu ienest vismaz šo summu! Bet man vajadzīgs jurista padoms, kā to visu gudrāk noorganizēt – lai visi gali ūdenī un lai iekrīt pareizie truši lamatās!
(Kristīne ienāk pa durvīm, vīrieši viņu nepamana. Kristīne aizslēpjas aiz drēbju pakarināmā un klausās)
Akmentiņš: Vispirms mums jāvienojas par to, ka nekādas konsultācijas par jūsu pieminēto lietu es jums oficiāli neesmu devis – ne agrāk, ne tagad, ne turpmāk. Esmu jūs konsultējis tikai mantojuma jautājumos, par ko mums arī ir noformēti dokumenti.
Konstantinovs: Protams! Es taču nemaz nedrīkstu zināt, ka kaut kāda krimināllieta pret mani vispār ir ierosināta! Bet par šo summu jums jāpanāk arī lietas izbeigšana. Un tagad par manu nākamo darījumu. Pie manis griezās kāds pilsētas uzņēmējs, mans partijas biedrs un kārtīgs ziedotājs. Viņam paralēli legālajam biznesa vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem ir arī neliela...hm... aisberga zemūdens daļa. Bet, kopš pilsētā ieradies kāds ārzemnieks, kuru, taisnību sakot, necieš neviens – viņš ir pārāk nekaunīgs un pārāk neatkarīgs, šī zemūdens daļa sākusi šķobīties. Ārzemniekam ir līdzīgs legālais bizness un, iespējams, arī nelegālais, kaut arī policijai nav izdevies viņu pieķert. Diviem, paši saprotat, šī pilsēta ir par mazu. Tāpēc mans paziņa lūdza palīdzēt atbrīvoties no konkurenta. Esam mēģinājuši visādi, taču legāliem paņēmieniem viņu prom dabūt nevaram, spītīgs. Jāķeras pie kaut kā radikālāka. Man ir noorganizēts neliels...hm... ugunsgrēks. Tas āpsis savu īpašumu nav apdrošinājis, kaut ņēmis kredītu būvniecībai. Tātad tās būs viņa biznesa beigas.
Akmentiņš: Ja plānojat upurus, es nepiedalos un nekādus padomus nedošu!
Konstantinovs: Nē, ko jūs! Mēs esam iecerējuši mazu negadījumu svētku laikā – tad visi cilvēki ir kluba telpās, viesnīca parasti ir tukša. Recepcijā būs savs cilvēks, kas laikā izsauks gan policiju, gan ugunsdzēsējus. Arī vainīgais man jau ir padomā – un tas jums patiks. Es pierunāju Edgaru, savu padēlu, sarīkot kautiņu klubā, it kā tās striptīzdejotājas – Minnas dēļ. Viņam teicu – lai novērstu apsargu uzmanību, un tajā laikā varētu sarīkot aizdegšanos.
Akmentiņš: Interesanti, kā jūs pierunājāt Edgaru piedalīties?
Konstantinovs: Pabiedēju ar policiju – zālītes dēļ.
Akmentiņš: Vai tad Edgars lieto?
Konstantinovs: Nē. Bet es liku saprast, ka lietu var uzfabricēt labajam onkulim Egonam.
Akmentiņš: Nu labi – bet kā jūs viņu padarīsit par vainīgo?
Konstantinovs: Minna panāks, ka par kautiņu apsargi Edgaru izmetīs ārā, un ugunsgrēks izcelsies tūlīt pēc tam, turklāt viņa liecinās, ka skrējusi Edgaram pakaļ un manījusi viņu kaut ko iemetam pagraba logā.
Akmentiņš: Tātad galvenais – lai jūs pats tajā laikā nebūtu Liepājā. Un lai jums nebūtu nekādu telefona sarunu ar lietā iesaistītajām personām!
Konstantinovs: Nekādu problēmu, visu nokārtos uzticams cilvēks – Sutka, viņš jau agrāk man šo to kārtojis. Vēl viens lūgums – jums pēc tam jāuzņemas Edgara aizstāvība, un lieta, saprotams, jāzaudē.
Akmentiņš: Tas maksās dubultā. Jo man advokāta reputācija ir dārga.
Konstantinovs: Nesmīdiniet mani! Ja vien jums būtu vairāk drosmes, jūs nožmiegtu Edgaru pats savām rokām! Es jums būtībā pasniedzu dāvanu!
Akmentiņš: Labi, labi, paliekam pie parastās likmes.
(Kristīne izslīd pa durvīm, pēc tam skaļi nāk iekšā)
Konstantinovs: Nu, man tagad jāiet! Uz redzīti, Kristina! Visu labu, Akmentiņa kungs! (prom)
Kristīne: Kā jūs... Kā jūs varat strādāt ar tādiem cilvēkiem!
Akmentiņš: Konstantinova kungs ir labs klients – inteliģents, maksātspējīgs un uzticas jurista padomiem.
Kristīne: Kādas gan domniekam var būt darīšanas ar advokātu?
Akmentiņš: Cilvēki ir ļauni, opozīcijas deputāti mēdz safabricēt lietas. Un tad advokāta pienākums ir palīdzēt cilvēkam atgūt labo slavu.
Kristīne: Atgūt labo slavu! To gan jūs labi pateicāt. Vai jūs pusdienās neiesiet?
Akmentiņš: Labprāt izietu, ja pasēdēsit pie telefona. Ja kāds zvana, sakiet, ka atpakaļ būšu ap trijiem. Jūs gan izklausāties nogurusi. Neesat slima? Varbūt par daudz jums lieku strādāt? Es labprāt to kompensētu, uzaicinot šovakar uz restorānu.
Kristīne: Paldies, Akmentiņa kungs. Es... es padomāšu. Ja mamma neiebildīs.
Akmentiņš: Jūs tiešām darīsit mani laimīgu, beidzot piekrītot pavadīt vakaru kopā! Nav jau jūsu māmiņa ne veca, ne slima, ka nevarētu kādu brīdi bez jums iztikt. (prom)
Kristīne: (izņem no somas mobilo telefonu, spiež numuru, tad apstājas, iemet telefonu atpakaļ somā, pieiet pie Akmentiņa galda, zvana no parastā telefona) Labdien! Egona onkul? Pasauciet Edgaru! Edgar! Man ar tevi jārunā! Nē, ne tagad. Vakarā, parkā. Lūdzu, tikai pāris minūtes!
(noliek klausuli)
Atgūt labo slavu... Kā lai purvā atgūst labo slavu!
4. aina.
Edgars, Kristīne, Asta madāma
(parkā, Edgars un Kristīne sēž uz strūklakas malas)
Edgars: Bet ko man tagad darīt, Kristīn? Pati redzi, ka panākt pret Konstantinovu neko nav iespējams! Un es negribu, ka Egons manis dēļ zaudē darbnīcu vai pat iesēžas cietumā. Galu galā viņš vienīgais mani pieņēma, kad biju galīgi nogājies...
Kristīne: Tu nedrīksti iet uz to klubu, nekādā gadījumā! Edgar, tev jābrauc prom. Es jau sazvanīju savu draudzeni Emmu Īrijā – viņa strādā vairumtirdzniecības bāzē, un tur tieši vajag šoferus. Še, ņem!
Edgars: Kas tas?
Kristīne: Lidmašīnas biļete. Tev jālido rīt no rīta, tātad šovakar jābrauc uz Rīgu.
Edgars: Es nevaru tevi te atstāt, Kristīn!
Kristīne: Ja tu būsi naktī Liepājā, tevi apsūdzēs viesnīcas dedzināšanā. Brauc! Man jāiet. Es apsolīju ... Akmentiņam, ka iešu ar viņu vakariņās. Lai nebūtu nekādu aizdomu.
Edgars: Kristīn! Brauc man līdzi!
Kristīne: To es nevaru. Tu taču zini, ka mammai ir parāds. Un Akmentiņš viņu izliks no dzīvokļa, ja es aizbraukšu. Jo par komunālajiem maksājumiem viņš vienkārši man atskaitīja no algas – tikai tagad es saprotu, cik tas bija stulbi, nekādu dokumentu, ne bankas pārskaitījumu! Jāatzīst, darbs viņa birojā man patiešām ir devis vairāk nekā lekcijas universitātē. Brauc, Edgar, mīļais, lūdzu, brauc prom!
Edgars: Kristīn, Kristīn!!! Es taču bez tevis tur, tālu prom, varu aiziet postā! (abi kaislīgi skūpstās, tad Kristīne atraujas un aizstumj Edgaru gandrīz ar varu prom)
Kristīne: (ironiski) Es nāku, Akmentiņa kungs. Sadzersim tubrālības.
Asta madāma (pieceļas no soliņa, kur nemanāmi sēdējusi): Ko tu dari, meitiņ!
Kristīne: Šī kleita...acis! Kā tas iespējams? Kas jūs esat?
Asta madāma: Mani sauc Kristīne Asta. Arī es reiz mīlēju kādu Edgaru, tava Edgara tuvu radinieku. Tikai viņu nošāva. Un mana sirds salūza... Bet mēs bijām ļoti laimīgi gandrīz desmit gadu... Mīlestība, meitiņ, ir vienīgais, kā dēļ ir vērts dzīvot. Gadsimti paiet, bet nekam citam nav bijis un nebūs lielākas vērtības.
(satumst)
Epilogs.
Lidostas uzgaidāmā telpa. Edgars sēž ar nelielu čemodānu. Ieskrien Kristīne, vaļēju mēteli, rokās tikai viena soma.
Edgars: Kristīn! Kā tu te... Ko tu te dari?!
Kristīne: Es nevaru ļaut, lai tu aizbrauc bez manis! Un nevaru bez tevis palikt te!
Edgars: Kā tad Akmentiņa muiža un labā alga? Un mamma?
Kristīne: Es visu izdomāju! Es varu studēt arī Īrijā, paralēli darbam. Sūtīšu mammai naudu. Un kādreiz varbūt mēs varēsim atgriezties. Vai tad mūžīgi te būs tāds purvs! Zini, tas ir dīvaini! Es parkā satiku tavu radinieci – nemaz nezināju, ka tev ir tāda Kristīnes tante! Viņa man atvēra acis... Es sapratu, ka nekam citam nav nozīmes – tikai mums abiem! Jo dzīve taču ir tik īsa!
Edgars: Kāda tante?
Kristīne: (izvelk no somas portretu) Šī. Paņēmu Akmentiņa kabinetā – ja jau portreta īpašniece ir dzīva, tad Konstantinovam nebija nekādu tiesību to kādam dāvināt!
Edgars: Tā.. tā tiešām ir mana radiniece. Vecvecvecmāmiņa. Bet... viņa ir sen mirusi! Bērnībā vectēvs stāstīja, ka viņa vecmamma saslimusi ar diloni un nomirusi drīz pēc tam, kad vectēva vectēvu nošāva Melnā sotņa.
(atskan balss skaļruni: Sākas iekāpšana reisā Rīga – Dublina. Lūdzu pasažierus doties uz C5 izeju Kristīne un Edgars mirkli stāv, skatoties viens otram acīs.
Kristīne: Nu ko? Es atstāju savas vieglās dienas šeit...
(Edgars apņem Kristīnes plecus un abi lēni dodas prom. )