Vēsma Lēvalde
Dienasgrāmata
(Prozas rakstīšanas pamati – nodarbība pie Noras Ikstenas)
Ciniķi visam redz cenu, bet neredz vērtību. Romantiķi visam redz vērtību, bet neredz cenu.
O. Vailds.
(Pa vidu ir tie, kas grib visu, bet nepaspēj neko)
Pirmdiena, 8. novembris.
***
Šorīt jādodas uz lekciju par kultūras ekonomiku – pati uzprasījos par to uzrakstīt Lietišķajai Dienai. Lielākoties biznesa žurnālistikā valda līdzīga noskaņa kā politikā - viss, kam nevar noteikt cenu, uz mums neattiecas. Kultūra lielākoties nozīmē padomus, kādā krāsā jāvelk zeķes pie biznesa kostīma. Bet lekcijai vajadzētu būt par to, kā noteikt kultūrai cenu, lai ekonomisti jeb ciniķi akceptētu kultūras jeb romantiķu balstīšanu no valsts budžeta. Ceru uzrakstīt formulu romantiķu un ciniķu «saprecināšanai».
Diktofons, fotoaparāts, pildspalvas... Pa ceļam jāieved Universitātē studiju darbs – nodošanas termiņš !
***
Profesors Arjo Klemers ir varena auguma pusmūža vīrs, īsts vikingu pēctecis, bet ar mērenu alus vēderu. Gaišie, pagarie mati aizdomīgi kārtīgi nosedz galvas virsu (uz dārgakmeņiem sūnas neaug – atceros Jāņa Dreiblata mīļāko jociņu un pētu, vai nevaru saskatīt matu pieaudzēšanas pazīmes). Palaikam profesors pakasa galvu – nez, vai viņam tā domas labāk raisās, vai arī man ir taisnība par to pieaudzēšanu? Lekcija sākumā šķiet cerīga – viņš ieskicē tēzi, ko esmu jau lasījusi, – radošums pievelk biznesu, un tādā veidā kultūra veicina ekonomisko izaugsmi. Bet profesors aizraujas ar līdzībām, kuras laikam saprotamas ASV un Nīderlandē, bet, manuprāt, nav lietojamas Latvijā. Man kļūst garlaicīgi, ar vienu ausi klausos viņu, ar otru – tulkotājus austiņās, kuri shared goods sauc par dalīto preci, un es nevaru izdomāt, kā to vajadzētu latviski pareizāk pateikt.
***
Pārtraukumā saprotu, ka ilgāk sēdēt nevaru, tāpēc saņemos un dodos pie profesora galdiņa, lai pajautātu tiešā tekstā – var vai nevar to kultūras vērtību izmērīt? Profesors izskatās priecīgs par manu interesi un sāk gari un plaši stāstīt. Šo to saprotu, šo to – ne. Bet galu galā esmu izspiedusi vismaz tēzes rakstam.
***
Pa galvu, pa kaklu triecos mājās, lai ķertos pie rakstīšanas. Stop! Jāieskrien Universitātē un jānodod darbs. Pie Universitātes durvīm uz ietves pamanu divus bērneļus, kuri mēģina no liela galda nocelt alus kausus. Jēzus! Svētdien taču atklāja Liepājas himnas skulptūras un es solīju uzrakstīt ziņu! Labi, ka līdzi ir fotoaparāts! Steigā uzknipšķinu pāris bilžu, aizbraucu līdz Kūrmājas prospekta galam, lai uzbildētu arī Telefonistu. Citus tēlus tuvumā neredzu, bet nekas – gan jau pietiks ar divām bildēm. Tagad ātri mājās, lēšu, cik daudz laika atlicis katram darbiņam.