Sigita Ignatjeva
Braukšanas stunda
Ivanam saucot: „Brauc, brauc!”, strauji nospiežu bremzes pedāli. Mašīna ar rāvienu apstājas mirklī, kad balts džips lielā ātrumā pie sarkanās gaismas šķērso krustojumu. Ivans tikai skaļi noelšas un nomurmina: „Da, vienmēr jau nevajag klausīt...” Un tad – blīkšķis! Rokas atraujas no stūres, un piere paklanās pret priekšējo stiklu tam bīstami tuvu. Ivans sulīgi nolamājas krieviski, nosaka: „Vot, pieredze būs!” un izkāpj, lai izskaidrotos ar melnīgsnēju vīrieti, kas kaut ko kliedz un plātās ar rokām. Mana pirmā braukšanas stunda ir beigusies.
Taču sākas viss ar lielām cerībām. Strauji pukstošu sirdi un nelielu uztraukuma sajūtu saules pinuma apvidū ierodos stāvvietā. Satiksmes noteikumus esmu iekalusi pamatīgi, un gara acīm redzu sevi saulainā vasaras dienā pie sarkana kabrioleta stūres kaut kur Toskānas pakalnos. Esmu atteikusies no pusdienām un atprasījusies no darba vēl uz pusstundu, lai varētu veltīt laiku šai brīnišķīgajai nodarbei – auto vadīšanai.
Stāvvietā ir četras mašīnas. Folksvāgens izskatās gluži jauns, arī reno un sitroens atstāj cienījamu iespaidu – citi braucēji respektēs nabaga mācekli-blondīni pieklājīgā auto. Vienīgi baltais fords kā sagrabējis večuks īsti neiederas kompānijā.
Stāvvietas vidū, plati smaidīdams kuplajās, tumšajās ūsās un griezdams ap pirkstu mašīnas atslēgas, mani sveicina ļoti omulīgs jauns vīrietis, uzcirties baltā kreklā un zelta ķēdi ap kaklu. Viņš esot mans braukšanas instruktors Ivans. „Nu ko, prava vajag?” un viņš pamāj uz vecā fordiņa pusi. Vajag gan – sarkanais kabriolets gaida.
Ivans liek man apsēsties pie stūres, piesprādzēties un parāda, kā regulējami spoguļi un pagrieziena rādītāji. Tad viņš nepacietīgi sagrozās sēdeklī un priecīgi izsaucas: „Nu ko, pojehaļi?” Man vēderā iemetas krampji – labi, ka neesmu paspējusi paēst - , un es murminu, ka nekad – patiešām nekad – vēl neesmu sēdējusi pie stūres, pat nezinu, kurš ir gāzes, kurš bremzes pedālis.
„Ā? Vot kā?” Ivans ir izbrīnīts, bet, šķiet, man īsti netic. „Re, skaties – sajūgs, tormoz, gāze! Iemācīsies!” Smaids nenozūd ne uz mirkli, baltie zobi spīd vien. Šķiet, ka nav lielāka kaifa par jauno autovadītāju mācīšanu. Vai tikai nav kaut ko salietojies? Jūtu, ka sāku svīst. Iztēlotie braucieni pa tukšo un plašo Zaķusalu laikam izpaliks – esam Rīgas centrā. Taču Ivans izstāsta, kā uzsākt braukt un kā pārslēgt ātrumus, par manu uztraukumu nelikdamies ne zinis. „Nu ko, pojehaļi?”
Ja pojehaļi, tad pojehaļi. Galvenais – par spīti bailēm noturēt acis vaļā. Kaut kur iztēles nostūrī nozib ainiņa ar sagrautu autobusa pieturu un dažiem līķiem uz trotuāra, bet nav laika pie tās pakavēties – pojehaļi taču.
Izkustēties no vietas izdodas, lai gan tūlīt jāliek otrajā ātrumā – pirmajā fordiņš slāpst. Ivans diktē man katru kustību, un es kā automāts izpildu. „Spoguļi, sajūgs, otrais, ataist, gāze, sajūgs, trešais, laid vaļā sajūgu, tormozi...” Dīvaini, bet mēs braucam. Tikko uz četrdesmit, bet tomēr braucam – pa centru, mašīnu un gājēju pilnām ielām. Nespēju nofiksēt braukšanas virzienu, bet ceru, ka kaut kur uz nomales pusi. Es izpildu komandas, bet nepiedalos. Esmu kaut kur ārpusē, augšā, tālumā, citā realitātē. Mans ķermenis darbojas, bet manis nav.
Taču esmu spiesta atgriezties, kad pārāk ātri izbraucu asu līkumu un Ivans pārtrauc savu pantiņu ar izsaucienu: „A vot eta uže šausmas!” Izbīlī paskatos uz instruktoru – viņš joprojām smaida! Tas kļūst kaitinoši. Ja šausmas, tad kāpēc viņš neizmanto savu bremzes pedāli?!
Krustojumā, iedegoties zaļajam, nespēju laicīgi izkustināt no vietas mašīnu. Fordiņš noslāpst. Mēģinu vēlreiz, bet aizmugurē jau taurē smagais auto. „Mieru, tikai mieru,” smaidot nosaka Ivans un atmet ar roku. „Ņe obraščajem uzmanību! Durakov pilna pasaule.” Man trīc rokas, bet duraks aizmugurē taurē vēl nepacietīgāk. Beidzot viņam izdodas pabraukt mums garām. Ivans izmanto izdevību un izbāž pa logu roku ar paceltu vidējo pirkstu. Jūtu, ka nosarkstu, bet instruktors apmierināti smaida.
Pie nākošās zaļās gaismas man izdodas. Taču jūtu gandrīz nepārvaramu kārdinājumu apstāties ielas malā, izkāpt un aiziet. Bet es nezinu, kur mēs atrodamies, un Ivana komandas liek vien braukt tālāk. Pagriezienā īsti „neierakstos” un mazliet uzbraucu uz trotuāra. Divi gājēji pārbijušies pamūk malā, bet Ivans tikai smaida ūsās un komentē: „A vot eta uže šausmas!” Fordiņš nošūpojas, nonākot atpakaļ uz brauktuves. Man jau sen ir šausmas, nevis uže; vairāk nekā šausmas! Iekrampējos stūrē tā, ka plaukstas sāk sāpēt. Viena prāta daļa skaita lūgšanas, bet galvā viss jaucas un putrojas: „Dievs, palīdzi, sajūgs, otrais, uže šausmas, gāze, trešais, sasodītais, kaķis, tormoz, nevaru...”
Kad šķiet, ka braucam jau gadiem un es nespēju aptvert, kāpēc benzīna bāka vēl nav tukša, Ivans aplaimo mani ar ziņu, ka stunda tūlīt beigsies, jābrauc atpakaļ uz stāvvietu. Nezinu, kur esam, tikai izpildu pavēles. Un tad pēkšņi manā galvā notiek kāds klikšķis, es nepaklausu, un garām aizjoņo baltais nāves eņģelis. Blīkšķis! Mana pirmā braukšanas stunda ir beigusies. Vienu kvartālu no stāvvietas.
Vakarā mājās izdzeru baldriāna pudelīti un novopasītu piedevām. Štrunts par izdoto naudu un sarkano kabrioletu! Es vairs nekad nesēdīšos pie stūres! Naktī nespēju aizmigt, uztraukums neatkāpjas. Kad beidzot ieslīgstu miegā, atkal sēdu pie baltā forda stūres. Instruktors smejas, kad notriecu riteņbraucēju, bet, kad sastumju „vilcieniņā” četras mašīnas pie krustojuma, viņš vicina gaisā (skaidrs, kuru) pirkstu un sajūsmināti sauc: „A vot eta uže šausmas!” Nonākot krastmalā, nekādi nevaru pagriezt stūri, un fordiņš ar skaistu palēcienu ieplanē Daugavā. Jūtu, kā ūdens apņem mani, es sāku smakt, bet milzīgās ūsās pie debesīm staro žilbinošs smaids.
Ar niknu: „Laid taču mani vaļā!” mani pamodina vīrs. Pat vārgajā naktslampiņas gaismā uz viņa rokas labi redzamas manu nagu atstātās pēdas. Bail pat iedomāties, kā tas izskatīsies dienas gaismā. Labi, ka vismaz neesmu ķērusies vīram pie rīkles. Es tiešām vairs nekad nesēdīšos pie stūres!