Sabīne Košeļeva "Svētais Vakarēdiens (Tirgusbailes)"

Sabīne Košeļeva

Svētais Vakarēdiens (Tirgusbailes)


Lai gan man mugurā ir mētelis, ap kaklu apviķelēta šalle un rokās omes dāvinātie cimdi, es tomēr nejūtos apģērbta. Es teiktu – pat ļoti neapģērbta. Noģērbta. Drīzāk jau noģērēta. Visi mani nervu gali atvērušies kā kliņģerīšu ziedgalviņas pašā dienas viducī, bet ne jau saules siltums un gaisma ir tam par iemeslu, drīzāk tās trūkums. Manas nervu ziedgalviņas veras vaļā, pūžņo, velkas ciet, atkal veras vaļā, sulo, sāp. Plikai un sāpošai man jāiet uz veikalu, jo tā to paredz cilvēka dzīvnieks. Ēst un vairoties. Par vairošanos tagad nevar būt ne runas, no way Jose (nekā nebij, Džesiņ). Esmu izbadējusies kā suns, jo gājienu pēc barības atlieku ik pa stundas ceturksnim jau kādu piekto reizi pēc kārtas, kopš brīža, kad pirmo reizi sajutu izsalkumu un atskārtu, ka ledusskapī ir pakārusies pele. Sūds ar visu, es tikai ceru, ka pele (lai miers viņas dvēselei) zina, ka labprātīgā nāvē aizgājušos kapsētā neglabā, bet gan žogmalē, kur ir īstenā vieta grēciniekiem un zaimotājiem. Es arī jūtos kā zaimotāja. Sākot ar Dievu un beidzot ar visu viņu radību, tai skaitā sevi pašu. Bet kārties es neiešu, iešu uz veikalu pēc dienišķās maizes.


Aptuveni pusotras stundas garš iekšējais monologs jau ir patērējis veselu lērumu manas garīgās enerģijas, bet man piemīt tāds iznīcinošs (ne)tikums iesākto vienmēr novest līdz galam, pat tad, ja no tā cieš kvalitāte. Perfekcionismu atmetu jau tad, kad tirgusbailes atnāca pie manis pirmoreiz. Tad es sapratu, ka būs jāiemācās priecāties par to, ka no divdesmit četrām diennakts stundām labi ja divas es būšu pa īstam un tā kārtīgi. Pa īstam (pie)dalīšos, pa īstam smaidīšu, ja paveiksies - varbūt pat smiešos. Jāiet un basta (gana), lūzt tur vai plīst! Slēdzot ciet dzīvokļa durvis, galvā sev skandēju: „Es slēdzu ciet durvis, durvis ir ciet, durvis ir pavisam aizslēgtas”. Paraustu rokturi, nokāpju četrus pakāpienus, uzkāpju četrus pakāpienus, paraustu rokturi vēlreiz. Durvis ir ciet, durvis ir pavisam aizslēgtas. Šī mantra darbojas kā divreiz divi, pārliecinos par to ik reizes, kad esmu saņēmusies iziet ielās. Pārbaudu somu. Tur Svētā Trīsvienība – maks, mobilais un atslēgas. Atslēgas ir somā, nevis atstātas durvīs, kas ir ciet un pavisam aizslēgtas.


Kad izeju ielās, man ir tāda sajūta, ka ielas tanī pat brīdī ienāktu manī. Es izeju, tās ienāk. Tas notiek dabiski, it kā pats no sevis, jo mana būtība šobrīd ļaujas. Vaļīga meita. Mana būtība šobrīd pretoties nemāk. Mans gars ir jēls. Jēls kā jēla zivs, nevis kā jēls tipiņš vai joks. Teorētiski man vajadzētu staigāt apkārt atstarojošā folijas mētelītī, bet tad aizstarotos prom arī tā drusciņa labumiņa, saldā krējumiņa, speķīša, ko tomēr pamanos retu reizi pa kaktiem kaut kā salasīt. Caur manu miesu un galvu bez satiksmes noteikumiem pārvietojas simtiem kustības vienību ar visu to drazu, ko tie organiski savās izpausmēs ietver. Telefona sarunas, auto taures, atkrēpojumi, siekalas, izsmēķi, sakaltušas košļenes, uzmācīgi aromi, wannabe (gribubūt) grafiti māksla, apdiluši reklāmas plakāti, veikalu izkārtnes, auto izplūdes gāzes, cilvēku izplūdes gāzes, dubļi šķidri, dubļi sakaltuši, peļķes dziļas, peļķes ne pārāk dziļas, īgnas sejas, dusmīgas sejas, nekādas sejas, virsū lūrēšana, garām lūrēšana, virsū skriešana. No tā visa raibs gar acīm metas. Turoties pie māju sienām kā tāda apdzērusies skuķe ar pagalam samocītu fasādi, kas piecos no rīta klunkurē ārā no Vecrīgas, es meimuroju uz tuvējo lielveikalu.


Veikalā mani sagaida viss tas pats, tikai drusku glaunāk. Ne īsti cepta, ne vārīta no apakšējā klāja esmu pakāpusies uz vidējo. Per aspera ad astra? Varbūt. Tirgusbailes man ir iemācījušas nestrēbt karstu. Šā kā tā viss notiks ne pēc manas, bet viņu gribas. Es turos kā vīrs, es zvēru, bet goda vārds nekad mūžā neesmu sastapusi kaut ko tik spēcīgu. Esmu radusi būt visu varoša un stipra, femme fatale un Rembo divi vienā, bet klusītēmi, lēnītēmi, lai kaķītis nesadzird, viņas mani ir piebeigušas. Piegriezušas skābekli, pārvērtušas mazā meitenē, kas grib, lai viņu paņem aiz rokas, ieceļ gultiņā, ietūcī zem segas un padzied šūpļa dziesmu. Lai gan, ja tagad kāds svešinieks sadomātu man pieskarties, es laikam vienā acumirklī izčākstētu tepat uz lielveikala grīdas kā tāda veca tūta. Ir jau gana ar nebaudāmo mūziku un spožajām gaismām, kas lien virsū kā tāds paparaci fotogrāfs slavenai aktrisei, kas saulainā brīvdienas pēcpusdienā silda savu puspliko miesu piemājas dārziņā.


Drebošām rokām un tuvojošos tahikardijas lēkmi es ņemu iepirkuma groziņu un cenšos pieslēgties realitātei. Ēst. Es gribu ēst. Ko es gribu ēst? Kā, pie velna, es to varu zināt? Zemapziņa alkst mātes piena, bet ir tikai govs, kazas vai putna. Tas zemapziņai neder. “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.”


Man vajag sieru. Cenšoties neuzskriet nevienam virsū un neko daudz apkārt neredzēt, es šļūcu pa balti flīzēto grīdu, cerībā atrast sieru nodaļu. Brīnos, ka šī grīda vēl joprojām ir balta. Kāpēc šī grīda vēl joprojām ir balta? Garšvielas, eļļa, veļas pulveri, jēla gaļa, olas, konservi, makaroni, rīsi, nerīsi. Paceļu acis – siers! Aleluja, šito laimi! Te ir Krievijas un Holandes, Mocarella un Ricotta, ķimeņu, Kamambera un Edamer. Siera izstrādājums. Čedaras un Brī, kazas un zilais, Fetas, Parmezāna, brinza un vēl vesela strīpa dažādu ārzemnieku un vietējo. Jēziņ, man taču vajag vienkārši sieru, ko uzlikt uz rupjmaizes! Siers īpaši ir nepieciešams cilvēkiem, kuru darbs ir saistīts ar lielu enerģijas patēriņu. Man nav darba, bet ir liels enerģijas patēriņš. Pagātnes uzkalniņi un kāpiņas šodien šķiet kā kalni un kalnu grēdas. Kordiljēri, Pireneji, Urāli. Nebeidzamas kalnu grēdas, kuru pārvarēšanai nepieciešams milzums enerģijas. Man no visiem simts ir varbūt labi ja desmit. Un arī tā – so-so (tā-tā). Ņemšu Edamer. Ne īsti no lētā gala, ne arī kas izsmalcināts. Pa vidam. So-so (tā-tā). Kā jau viss šobrīd.


Šļūcu pēc rupjmaizes. Jūtos tik nesievišķīga, cik nesievišķīga vispār viena sieviete var justies. Tirgusbailes manā dzīvē ir aizsākušas sporta jaku un nemazgātu copīšu ēru. Šņabji, vīni, šampanieši, liķieri, rums. Apstājos un domās minstinos. Zinu, ka tās var uz brīdi aizbaidīt, ja ierauj kādu paprāvāku šļuku ko stiprāka, bet pēc tam tās nāk atpakaļ ar divtik lielu švunku, it kā atriebtu kādas senas pārestības. Šļūcu tālāk. Šodien ne, vēl es varu izturēt. Zivis, zeķubikses, zobu birstes, tualetes papīrs, kaķu barība. Rupjmaize! „Lāču”, protams, ka „Lāču”, neko citu es neesmu šobrīd spējīga izdomāt. Lai iet no glaunā gala! Tas nekas, ka tik dārga, vismaz kārtīgi rupja. Es arī kādreiz biju rupja. Kā zirga deķis. Varbūt par to man tirgusbailes tagad piespēlētas? Lai protos vienreiz beigt muti brūķēt un ar degunu mākoņus bakstīt? Bet es taču nevienam nekad neko ļaunu, pati savā sulā vārījos... Zēni ir tie, kas pret pasauli izturas tikpat slikti, kā tā savulaik pret viņiem, bet meitenes analogā situācijā iznīcinošo enerģiju vērš pret sevi. Varbūt es tādējādi pati piesaucu tirgusbailes? Es pati pie visa esmu vainīga?! Tiešām? Ar rūcošu vēderu vienalga gudrāka netikšu, jāturpina vien savs Santjago ceļš pa kapitālisma mauzoleju aka (jebšu) lielveikals.


Ūdens. Ūdens ir visas dzīvības pamatā. Dzīvība man šobrīd noderētu vairāk nekā jebkad. Patiesībā nekad manī nav bijis tik maz dzīvības, kā šobrīd. Es negribu ar odziņām, es negribu viegli gāzētu ar magniju. Negribu zaļu un negribu rozā. Vislabāk man šobrīd par labu nāktu svētīts, pasniegts apzeltītā kausā no paša Pāvesta rokām. Lai gan Pāvestam un zeltam ar Dieva valstību maz kopīga, nezinu, kāpēc es te uzreiz par zeltu un to Pāvestu. Esmu jau ievērojusi, ka brīžiem pat sāku piesliekties vairākumam un akceptēt dogmas, lai tikai nebūtu jātērē savi tik dārgie dzīvības spēki. Es visu atlieku uz „vēlāk”, kad tirgusbailes būs prom. Pagaidām jāiztiek, kā ir, un jāsvēta sevi pašai. Ņemšu avota. Virsū rakstīts – ar violetu auru. Pašas augstākās krāsas aura! Varbūt palīdzēs. Esmu sākusi klausīties pesteļos un visādās muļķībās, tik ļoti nobaidīta es esmu. Nelīmējas kopā iekšpuse ar ārpusi. Šķiet, ka ārpuse grib mani nobendēt pavisam, un iekšpuse pēdīgiem spēkiem spirinās pretī, ķeroties pie visa, kas pustumsā izskatās pēc salmiņa. Cenšos iekļauties rāmjos, iet uz veikalu, ēst, apgrozīties tautās, iet uz lekcijām, meklēt darbu, iet vingrot, pildīt mājas darbus, izlikties, ka mani tas viss interesē. Man vienkārši liekas, ka varbūt es sevi kaut kā iekustināšu. Ka parādīšu tām bailēm, kurš te nēsā bikses un tās aizies prom. Sākšu atkal dzīvot pa īstam. Bet neīsts smaids paliek neīsts un neinterese paliek neinterese.


Interesanti, kas gan pērk un grūž sevī iekšā visas tās nejēdzības? Krāsaini pulverīši, ko pēcāk, pievienojot ūdeni, var pārvērst atspirdzinošā dzērienā, ērmīgas šokolādes, kas vairāk atgādina vasku, nevis šokolādi un saldētas picas, kurām velnsviņzinkad virsū salādēts velnsviņzinkas. Manā grozā ir siers, maize un ūdens. Vēl man vajag bietes. Var nopirkt jau novārītas un glīti ievakumētas, bet es labāk izvārīšu pati. Tas vismaz liks man justies vairāk dzīvai un īstai. Bietes spēcina organismu, jo satur daudz minerālvielu. Tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs. Bietēm priekšā nostājusies smagi elpojoša tante gaiši violetā vilnas mētelī un lēni un smagi krāmē maisiņā sīpolus. Man liekas, ka viņai ir vēl trakāk, nekā man, tikai viņa to nezina. Viņai šķiet, ka tam tā arī ir jābūt, ka dzīvē nekā vairāk arī nav. Ir, tante, ir. Labi, nav, bet bija. Un būs. Pēc tam, „vēlāk”. Ātrāk, tante, lūdzu, dari to ātrāk, es negribu klausīties šitajos šlāgeros vairs ne minūti ilgāk. Būtu lieliski, ja šlāgeru vietā lielveikalos skanētu kaut kas skaists un nomierinošs. Ne jau gluži tā saucamā „liftu mūzika”, bet, piemēram, Palčabela kanons vai kāds lentoklavierkoncerts. Un ko vispār var iesākt ar tik daudz sīpoliem? Sakoncentrēju visus savus spēkus un beidzot uzdrīkstos vaicāt: „Es atvainojos, palaidīsiet mani, lūdzu, pie bietēm?” Tante gaiši violetajā vilnas mētelī uz mani paskatās un neko nesaka, vien sēcot pabīdās malā, lai es beidzot tiktu pie savām bietēm. Ņemšu trīs vidēja lieluma – tas ir tieši tik, cik ietilpst manā katliņā. Tās jāvāra veselas, griezt nedrīkst, jo tad visas labās minerālvielas iztek ūdenī un nekādā jēgā.


Tā jau ir nekādā jēgā. Šausmīgi karsts un šalle kņudina sasvīdušo kaklu. Kreisā roka, kurā uzkabināts iepirkumu groziņš, notirpusi, un zeķubikšu stakle atrodas piecus centimetrus zem tās vietas, kur tai vajadzētu būt. Būtu jānopērk jaunas, jo šīs jau galīgi izstaipījušās, bet tas nozīmētu, ka jāiet atpakaļ tur, elles rīkles pašā dziļumā, un jāmeklē zeķubikses. Nē-e, es pacietīšos līdz „vēlāk”. Atpakaļceļa nav. Nu manī kaut kas pamostas. Es zinu, ka drīz šīs mocības būs galā un varēšu iet mājās vārīt savas trīs vidēja lieluma bietes. Gandrīz steigšus dodos uz kasi, pa ceļam itin veikli vēl paķerot saulespuķu sēklu halvu (170g) saldajam ēdienam. Salda garša cilvēkam asociējas ar mieru, mīlestību un cerību, ka viss būs kārtībā. Viens no iniciācijas uzdevumiem tūliņ, tūliņ būs izpildīts, un varbūt es drīkstēšu beidzot pāriet nākamajā līmenī. Vienīgā doma prātā ir norēķināties par sūri grūti izvēlētajiem pirkumiem un taisīties no tejienes prom pēc iespējas ātrāk. Bet ne pēc mana prāta, pēc viņu. Nonākusi pie Paradīzes vārtiem (kase), ieraugu rindu kā Valsts ieņēmumu dienestā. Tas ir punkts uz „i”, tikai ar mīnus zīmi. Šlāgeris triec arvien skaļāk un skaļāk, mute sausa, tūliņ ārā nāks bimba, un es gandrīz vai jūtu, kā pār mani nolīst visas cilvēces grēki, kuri man tagad jāizpērk. Es nepirkšu. Man vairs nav spēka. Groziņš noslīd uz zemes un dūša vēl zemāk. Svētā Vakarēdiena nebūs. Es esmu nodota.
Atpakaļ

Kalendārs

Feb
22

Maarten van Rijn vieslekcija par tēmu...

Lielā iela 14, Liepāja, [...]

09:00

Feb
23

Maarten van Rijn vieslekcija par tēmu...

Lielā iela 14, Liepāja, [...]

09:00

Feb
23