Sabīne Košeļeva
Dzimteni un radiniekus neizvēlas
Tad, kad īsti nav, ko darīt un neko vairs arī nemaz negribas, es mēdzu šķirstīt savas ģimenes fotoalbumus. Lielāko daļu no albumos esošajām fotogrāfijām ir uzņēmis mans opis Valoģa, kuru pašu tu albumos neieraudzīsi, kaut vai visas acis iztērēsi skatoties. Šīs gan nav vairs no tām fotogrāfijām, kuru attīstīšanu es līdu skatīties viņa uzmeistorotajā sarkanajā kambarī. Šīs ir krāsainās. Krāsainās viņš nesa taisīt kaut kur ārpasaulē, melnbaltās – sarkanajā kambarī. Sarkanais kambaris bija mana mīļākā vieta omes Ilzītes un opja Valoģas piektā stāva divistabu dzīvoklī. Tas bija varbūt metru piecdesmit plats telpas strēķītis, ko no pārējās istabas atdalīja milzīgs tumši brūns daudzdurvju skapis un pabalējuši aizkari, kas kādreiz bijuši tumši rozā. Plastmasas vanniņas pildītas ar ķimikāliju šķīdumiem un tās lielās pincetes, ar kurām viņš kā tādus ķiļķenus siltā pienā bakstīja vēl baltos papīra gabaliņus, lai tie iegūtu attēlu. Man pārāk daudz bakstīties nebija brīv. „Ti toļko akuratno, da?”, garais opis man mēdza teikt. Laikam jau baidījās, ka uzliešu sev indīgos šķidrumus virsū un palikšu uz mūžiem akla vai plikpauraina.
Redz, kur opis pieķēris mūs abas ar otru omi - Anniņu. Man ir kādi gadi pieci, sēžu Anniņai klēpī un kā vienmēr neprotu pienācīgi smaidīt. Smaidīt fotogrāfam manā izpratnē bija rādīt pēc iespējas vairāk zobu, kā rezultātā ģīmis saviebjas samocītā grimasē it kā kāds tev pa kluso kniebtu dibenā, bet tev jācenšas izskatīties normāli, jo fotografē taču. Anniņa ir skaista, viņa vienmēr ir bijusi skaista. Fotogrāfijās viņa izskatās kā slavena aktrise. Vienmēr gaumīgi ģērbusies un stingru skatienu skatās virsū tieši fotoaparāta objektīvam, it kā prasot „Nu ilgi tu vēl tur čammāsies?”. Viņa man drusku tāda ebrejiete pēc paskata. Tumšiem matiem, tumšām acīm, spalvainām kājām. Ciema puiši jaunībā viņai esot teikuši: „Tik smuka meitene, bet tik spalvainas kājas!”. Spalvainajiem dzīve nav viegla, to es saku pēc pieredzes. Anniņa bija tā, kas mani auklēja, kamēr mamma Rīgā mācījās. Darbu tipogrāfijā nomainīja pret darbu mājās, un, kamēr es gultiņā gulēju vai pārsvarā negulēju, līmēja polietilēna maisiņus. Maisiņus ome sauca par kulītēm, un tās kulītes es atceros vēl šobaltdien. Tādas caurspīdīgas, ar krāsainām bildītēm virsū, pēc garšas saldenas. Zeķubikšu „Aurora” iepakojumi un vēl visādi brīnumi, ar tiem viņai bija pilnas atvilktnes. Anniņa ir uzkrājējs. Neko nevar izmest ārā, jo varbūt vēlāk noderēs, taču šis „vēlāk” pienāk pavisam reti, tāpēc viņas skapji ir aizauguši ar dažādiem krāmiem, līdzīgi kā Annas tirdziņš kādreiz Jaunliepājā. Annām laikam liktenī ir ierakstīta mīlestība pret krāmiem. Pēdējo reizi, kad biju pie viņas ciemos, skapī atradu divas bundžiņas kondensētā piena un veselu maisu ar krāsainām svecēm. Kad jautāju viņai, ko tas viss nozīmē, viņa mierīgi atbildēja, ka tad, kad viņai ievajadzēsies kondensēto pienu, viņai mājās jau būšot. Divi! Un sveces? Nujā, viņai vienkārši ļoti patīk sveces. Ej nu vēl runā ar tādu tiepšu!
Te savukārt mēs abi ar brāli pavisam sīki sēžam ar Ilzīti uz dīvāna Ķempes ielas dzīvoklī. Brālim vēl nav pat gads, tas nozīmē, ka man vēl nav četri. Ķempes ielas dzīvoklis bija tas, kur savas laulības dzīves iesākumā mitinājās mani vecāki ar pustrako Bābušku un pret manu māti tika raidīta liktenīgā gružkaste, kas nu jau kļuvusi par ģimenes leģendu. Dzīvoklis bija diezgan drausmīgs, ja godīgi. Divas mazas istabiņas piecstāvu blokmājā, kas celta uz purva. Mana un brāļa istaba bija visdrausmīgākā. Tur nekad neiespīdēja saule un visos stūros kā uz mūžu nosodīts tupēja pelējums. Vienīgais skaistums tai istabā bija podiņš alpu vijolīšu uz šaurās palodzes, par kurām man tika uzdots rūpēties. Mazajā virtuvītē brīvdienu rītos mamma rūpējās par mums - „Panasonic” magnetafonā ielika „Gipsy Kings” kaseti un cepa plānās pankūkas. Tagad katru reizi, kad izdzirdu „Bamboleo”, degunā iesitas tikko ceptu pankūku un zemeņu zaptes smarža. Mamma ir drusku melomāne - viņa man ir pavēlējusi uz savām bērēm sadabūt Bon Jovi, savādāk, lai viņa nemiršot. Jācer, ka šamējais neizdomās karoti nolikt pirmais, tad gan būs ziepes.
Nu, un šeit, lūk, mēs esam trijatā – es, paps un dikti sakautrējusies mammiņa. Es esmu tik drausmīgi resna. Kreisajā pusē Ziemassvētku eglīte. Esmu dzimusi februārī, tātad fotogrāfijā man ir nepilni divi gadi. Acis man lielas un apaļas, gluži tāpat, kā viss pārējais. Vispār izskatos pēc pelmeņa ar rišiņām. Kārtīgs nēģera deguns, sarkani vaigi un uz galvas Apollona cienīgi skruļļi. Tie man no papa. Pašam viņam šeit vēl ir pavisam pieklājīga mačalka. Melna un spīdīga kā kraukļa spalva, bet pieskārienam pavisam netīkama. Sausa un asa. Nekad nebiju redzējusi viņu ar tauriņu, viņam nepiestāv. Sēž kā slotas kātu norijis, šķiet tauriņš smacē viņu nost. Mammiņa gan te smuka. Pašas šūdinātā zila zīda kostīmā, smaida, rokas man padusēs iekrampējusi. Pat ja es nokristu, mamm, nekas slikts man nenotiktu. Es esmu tik mīksta un apaļa, ka neko nejustu, pat ja ripotu pa trepēm piecreiz no piektā stāva. Zilo kostīmu mamma speciāli šuva uz tēva izlaidumu Sporta akadēmijā. Teica, ka gribēja aizbraukt uz Rīgu dikti modīgā paskatā. Kājās esot uzvilkusi kārtīgas augstpapēdenes, kas tās noberza pavisam jēlas. Toties aizbrauca modīga uz Rīgu! Estēte. Tas man no viņas.
Un te ir manas un brāļa krustabas. Stāvam visi ap ziediem izrotātu mikroautobusu „Latvija”. Man trīs ar pusi gadu, brālim pusgads. Vietā starp augšlūpas pašu viduci un degunu, man rēgojas santīma monētas lieluma vāts, rēta redzama vēl tagad. Nedēļu pirms kristībām esot nokritusi no ietves apmales. Jau no paša sākuma esmu pratusi iedzīvoties dažādās traumatiskās situācijās. Kaut kur lasīju, ka tie cilvēki, kas mūždien kaut kur iekuļas, ir tādi – uz brīvību. Droši jau vien. Kristības bija Ilzītes projekts un visi paklausīgi tajā arī piedalījās. Tā kā tolaik nevienam naudas diži nebija, tad man un brālim šodien nav ne krustiņa, ne sudraba karotītes. Arī kristību kleita man bija pāršūta no mammas kāzu kleitas. Nav jau tā, ka man vajadzētu krustiņu, sudraba karotīti vai veikalā pirktu jaunu kleitu. Man šis pasākums nenozīmē neko, jo viss, kas saistās ar reliģiju, man šķiet tumsonīgs un cilvēka personību ierobežojošs. Es jau omei teicu, ka man tās viņas kristības neko nenozīmē un viņa neapvainojās. Nu, vai vismaz izlikās, ka neapvainojas. Šodien šis pasākums saistās tikai ar brāļa skaļo baurošanu pa visu Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāli it kā kāds viņam plēstu nost rokas un kājas, un to, kā mācītājs manu krusttēvu Uldi svētsvinīgi nodēvēja par Ludi. Es atceros vienīgi to, ka svētais ūdens aizlija man aiz kleitas, un tas man ļoti krita uz nerviem. Toties tagad Dieviņš mani sargā, citādi manis šeit sen jau vairs nebūtu.