Linda Ulāne
Pasaka par pūķi
Reiz, nedaudz pēc senseniem laikiem, kad miers starp cilvēkiem jau bija iemantojis leģendas statusu, bet pirms vēl valstsvīru aptaukošanās bija starptautiska problēma, eksistēja pūķis. Vēl tikko viņš domāja, ka dzīvo, bet nu pasaule parādījās pavisam citā gaismā - visa viņa dzīve tika ziedota pilnīgi negaidītajai, bet likteņa kamolā sen jau iesietajai mīlestībai - cilvēkbērnam.
Cilvēkbērns bija Zemes dzīvei nesagatavots – audzis siltā ģimenē ar krietnu tēvu un gādīgu māti – harmoniskā bildē ar mīlestību virtuves gaisā. Ārpus tās planēja realitāte, kas kaitinoši bieži piezemējās vietās, kur to vismazāk gaidīja, piemēram, skaistā cilvēkbērna pilsētā. Realitāte nolaidās kopā ar vienmēr klātesošajiem iemītniekiem – pārsteigumiem. Pūķis sudraba zvīņām divlatnieka biezumā, aizmūžīga krokodila cienīgām ķepām, no simtiem kolibri veidotiem spārniem, debesu kamīna iemiesojošu elpu un slaidu, skaistu, spēcīgu asti pārlaidās pār cilvēkbērna mājām, nenojaušot, ka ielaužas viņas redzeslokā, apziņā un pavisam drīz arī sirdī.
Pirms cilvēkbērna paša to pamanīja viņas tēvs. Pūķa ēna, kas ļaužu dārziem nesa vēsu auglību, tēvā viesa nemieru un pamatotas bažas. Līdz ar ēnu ieradās debesu likteņa baloža nestā sasalusī ziņa.
Sudrabotā skaistuļa redzeslokā iekrita cilvēkbērns. Un viņa, kuras lielākais prieks līdz šim bija par pērnā gada ražu veiksmīgāka burkānu dobe, iepazina kaut ko pilnīgi jaunu - ne tikai savā dzīvē, bet arī visas cilvēces un arī pūķu populācijas vēsturē. Cilvēkbērns iemīlējās pūķī. Pūķis, kas pasauli redzēja kā temperatūras viļņus, aizrāvās. Cilvēkbērna kvēlošā sirds pret noslēpumaino un tēva nīsto debesu ēnu izcēlās pūķa ikdienas ainā.. Tā lika viņam planēt pār konkrēto sētu biežāk nekā atļauj nerakstītais, bet stingrais pūķu izcelsmes radījumu kodekss.
Sirdij nepavēlēsi – tā staigā, kur grib. Sākot no pakrūtes, uz izteiksmīgajiem pleciem, cilvēka skaistāko ķermeņa daļu, zemāk uz nabas republiku, kur ar taureņiem sadejo trakā rumbā, uz papēžiem, uz pāris trauksmainiem mirkļiem atdaloties no Zemes mātes miesām, paceļ, lido, augšup caur pakrūti, iemetas smadzenītēs, samaisot tur visu, cik četrkambares spēkos, un atpakaļ krūtīs, liekot cilvēkbērnam apjaust, ka ne jau viņas spēkos ir šo orgānu kontrolēt un paredzēt tā ceļojumus. Arī pūķa pieredze šajā lauciņā bija nevainīga. Pati Daba darbojās topošo mīlētāju labā. Viss bez piepūles, izlaižot padsmitgadnieku cienīgus mulsuma mirkļus un pirmo dāvāto ziedu, cilvēkbērns un pūķis jau bija satikušies, sajutuši un sapratuši - viņi ir viens otram.
Ko tu dari? Tu esi cilvēks! Tā nav Daba, tā ir tumša Maģija. Tu esi pakļuvusi zem debesu ēnas. Bez nākotnes, bez cerības tu esi gatava pakļauties ēnai, bez iebildumiem, bez jautājumiem. Tā tam nav jābūt. Cilvēkbērna nobažījies tēvs tā sludināja pie galda katrā ēdienreizē, jo tā bija vienīgā iespēja satikt savu nenovērtējamo pasaules dārgumu, jo visu brīvo laiku viņa pavadīja pļavās, priecājoties par un nereti ar pūķi. Bet cilvēkbērns neklausījās tēvā, kuram viņa bija svarīgāka par sviesta gabala lielumu uz brokastu galda un cilvēces likumu dibināšanu zem galda. Cilvēkbērns mīlēja pūķi un to, kā tas mīlēja viņu. Lūk, tā radās šī necilvēcīgi skaistā un nepūķiski maģiskā mīlestība laikā, kad jaunavas vairs nebija pūķu ikdienas maltīte, tomēr pagātnes grēki vēl nebija piedoti, tāpēc abi nevarēja rādīties ārpus pļavām.
Cilvēkbērna tēvs, viens no gudrākajiem pilsētas vīriem, ātri vien nojauta, kāds liktenis sagaida viņa dārgumu, ja ļaudis atvērs acis nedaudz plašāk un pamanīs, ka ēna parādās arvien biežāk un arvien tuvāk viņa sētai. Piedodiet viņam, viņš citādāk nevarēja. Vectēvu tēvu celtais mūra tornis klintīs bija vispiemērotākais sargājošajiem nodomiem. Ja pūķis nokļūtu pilsētas ļaužu rokās, tas tur nokļūtu pa gabaliņiem. Taisnīgs, bargs un cilvēks viņš bija, bet tomēr arī tēvs, mīlošs, visu gatavs ziedot bērnam. Tādēļ viņš pūķi saslēdza ķēdēs vectēvu tēvu celtajā mūra tornī, klintīs, aiz pļavām. Pūķis, zināja: cilvēkbērnu un viņas tēvu vieno viņam nesaprotamas saites, tāpēc nesaslēja zvīņas, neierēcās, kad viņš tuvojās. Tēvam pār plecu bija pārmestas ķēdes no viņa mātesmātes nevainības jostas, nesaraujamas, nesakausējamas. Vienīgā atslēga paša krūšu kabatā - nepieejama, nepieburama. Pūķis saprata, ko tas nozīmē, pūķis jau gaidīja. Viņš neuzbruka tēvam, tikai vienu reizi izvēma uguns šalti pār koku galotnēm un ļāvās savažoties, ļāvās, lai viņu aizved uz pamesto torni, ļāvās cilvēkbērna sirds otrā īpašnieka mēmajam spēkam.
Četras dienas, trīs naktis cilvēkbērns pļavās gaidīja ēnu. Negulēja, neēda, neatbildēja uz mātes uztraukuma pilnajiem vaicājumiem, nepamanīja tēva smago klusēšanu un viņa roku, kas tik neierasti bieži aizceļoja uz krūšu kabatu. Viņa sēroja, ticot, ka pūķis ticis cilvēku nagos un aiz tiem. Māte, agri rītā mazgājot veļu, izmazgāja gaismā patiesību. Vēl guļošais tēvs nemanīja, ka viņa ņem kreklu, lai nestu uz upi mazgāt. Viņš tikai dzirdēja, kā dzidri un melodiski pret grīdas dēļiem atsitas atslēga. Par vēlu, to dzirdēja arī cilvēkbērns, kurš apātiski klīda pa māju, ik pa mirklim uzskrienot durvju ailēm un senču gariem, jau sākot tiem līdzināties. Pie viņas bālajiem kāju pirkstiem rītausmas gaismā mirdzēja atslēga. Cilvēkbērns tajā nepazina sētas vārtus, klēts durvis, mājas sargātāju vai mātes vēstuļu galda atvilktni. Tas bija Dižais metāls, no senču laikiem, par ko tēvs pirms ēnas parādīšanās katru vakaru viņai stāstīja, pirms kāpšanas sapņu zirga mugurā. Viņu mājā Dižais metāls ir tikai vienā objektā, kurš, patiešām, vairs nekarājas virs ieejas durvīm! Nē! Tēt! Tu to neizdarīji! Nē! Kur viņš ir? Kur tu aizvedi pūķi? Runā, veci! Skaties man acīs! Kur tu aizvedi pūķi? Klintīs.
Jau gadiem ilgi dārzs nebija piedzīvojis tik skaistu vēja plūsmu, arī pļavas vairs neatcerējās, kad pēdējo reizi kāds tik strauji bija slīdējis starp puķēm. Rēgveidīgais, izdēdējušais, bālais cilvēkbērns jau kāpa pa klintīm, juta, kā sirds rauj viņu uz priekšu, uz torni. Izlaižot katru otro pakāpienu viņa lidoja augšup un, atraujot durvis vītņu trepju galā, saļima, cilvēkbērna ķermenis nespēja izturēt vareno mīlestību, kas skumji elpoja viņas priekšā.
Tev nebija mani tādu jāredz. Nevienam nav tāds pūķis jāredz.
Cilvēkbērns pamodās, kad pilsētas baznīcas zvani iedziedāja desmito stundu. Pūķa azotē, apsegta ar asti, ieritināta, mīlēta, elpota un pie dzīvības uzturēta. Es vairs neatgriezīšos mājās. Tagad tu esi mana māja. Aiz restotiem logiem? Starp ķēdēm? Bez saules gaismas, ja neskaita tos retos rīta mirkļus, kad skatīsies aizrestotajā saulē un domāsi par pļavām un kokiem, un vēju, un brīvību? Nē, te nav tev vietas. Es tevi mīlu, ej prom. Cilvēkbērns aizgāja, lai pavisam drīz atgrieztos ar pārtiku. Vienu pēc otra viņa cēla ārā no groza mātes ceptos maizes kukuļus, siera rituļus, pudeli kazas piena, lakatā salasītas olīvas un trīs asiņainas, vēl siltas vistas. Es tevi arī mīlu, tagad ēd.
Katru rītu cilvēkbērns pamodās pūķa azotē, visu dienu viņi pavadīja runājoties un mīlot. Viņa spodrināja pūķa zvīņas, viņš ķemmēja viņas matus. Pūķa elpa sasildīja abus dzestrās rīta stundās un cilvēkbērna īsās pastaigas abus baroja ar viņas mātes vistām un tēva sieto sieru. Mīlestība nespēja izkausēt pūķa ķēdes vai logu restes, bet tā izkausēja cilvēkbērna saiknes ar cilvēku pasauli. Es gribu ar tevi pavisam, tu vari mani aprīt, tu vari mani izkausēt savas elpas liesmās, tu vari mani noslāpēt ar savām zvīņām, esmu gatava tevī mirt. Pūķis zināja, ka viņa ir gatava, ir jārīkojas, pirms ziema atvelk balto nāves segu, ieputinot torni un pārtraucot cilvēkbērna gājienus uz mājām.
Esi stipra, mana sirds. Ir iespēja, kā mēs varam mūžīgi mūžos neuztraukties par šķiršanās vai izšķiršanas nažiem. Tev jāuzņem sevī daļa manis. Neuztraucies, tev nebūs mani jāievaino, es pats visu izdarīšu, tev tikai būs viss jānoved līdz galam. Bet, zini, tas ir neatgriezenisks brīnums, tas ir uz visu tavu un uz visu manu mūžu. Zinu, ka esi gatava. Redzi to ķepu, uz kuras esi atbalstījusi savu daiļo vaigu? Man tā jānogriež. Kuš, nerunā, sirds. Man tā jānogriež, un tev tā jānotiesā līdz pēdējai zvīņai, līdz pēdējam skrimslītim, un tu kļūsi par mani, tu kļūsi par pūķi. Šī ir sena, spēcīga un arī bīstama pūķu zinība, tikai retais cilvēks ir mēģinājis un tikai vēl retāks ir nepadevies. Leģendas vēsta, ka treji jauni pūķi lidinās mūsu debesīs, bet tās klusē par tiem, kam neizdevās. Esmu pietiekami vecs, lai riskētu, bet tu esi bērns, protams, spēcīga, bet tev tik daudz vēl priekšā. Bez tevis man priekšā tikai tukšas un nepiepildāmas laika strēles no vienas ausmas līdz nākošajai, bālas pļavas, kaili koki un mirusi sirds.
Griez!
Cilvēkbērns izvilka no groza mazo, aso nazīti, kurš vēl pirms pāris dienām pāršķēla vistas rīklītes, un ielika to pūķa mutē. Viņš pastūma malā cilvēkbērnu, pieliecās pie liktenīgās ķepas un aizklāja briesmīgo ainu ar savu vareno spārnu, nespēdams pieļaut, ka cilvēkbērnam jāredz šausmīgais process. Cilvēkbērns satraukti pieglaudās pūķa sānam, gaidot rēcienu, uguns šalti vai vismaz kādu kunkstu. Bet pūķis vienīgi sāka dziļāk elpot, līdz ar savām krūtīm viegli cilājot arī savas sirds sagūstītāju. Pēc cilvēkbērna saskaitītās simtu sešdesmitās ieelpas pūķis noņēma spārnu. Cilvēkbērnam, gatavai saņemt rokās glumu, asinīm klātu, pilošu ķepu, tika pasniegta sausa, silta, nedaudz saldi smaržojoša pūķa miesa. Pūķis viņai saprotoši uzsmaidīja un pamāja ar galvu. Cilvēkbērns aizvēra acis un iekodās pasniegtajā gabalā. Visa viņas mute pieplūda ar uz šīs Zemes neaugošu augļu sulu, viņa sajuta karstumu krūtīs, kas lēnām, ar katru kodienu izplatījās pa viņas locekļiem, caurstrāvoja viņas mazo ķermeni un neizbēgami ar katru mirkli virzīja viņu tuvāk pūķim. Savam pūķim.
Arī kaulus, mīļotā, visu līdz pēdējam. Nekavējies. Kauli skrapšķot padevās mazajiem, baltajiem zobiem, vedot burvestību uz gaidāmo brīnumu vai arī iespējamo traģēdiju. Tas vairs nebija atkarīgs no mīlētajiem, sāka darboties Maģija. Atlika tikai gaidīt. Cilvēkbērns apēda pēdējo skrimsli un apskāva kroplo pūķi. Es esmu gatava. Abi iemiga uz vairākām dienām, pamostoties tikai uz īsu sarunu vai citiem pasaules iedzīvotājiem nesaprotamu skatu, kurā viņi viens otram bija viss: priekšplāns, fons, nākotne, vienīgā iespēja.
Trešajā dienā cilvēkbērns ar savu kliedzienu pamodināja pūķi. Viņš satraukti pagrieza galvu un mēģināja saprast, uz ko viņa tik pārsteigta skatās. Cilvēkbērna roku virspuses bija klātas mazām, sudrabotām pārslām. Tās kā dakstiņi sākās pie pirkstu pamatnes, lēnām kāpjot uz augšu, pār elkoņiem, nosedzot skaistos plecus un virzoties uz lāpstiņu pusi, kuras, likās, pastiepušās nedaudz garākas. Pūķis pasmaidīja. Guli, mana sirds, tev jātaupa spēki, tas ir sācies. Nākošajā pamošanās reizē cilvēkbērns piegāja pie restotā loga un skatījās mēnesnīcā. Viņa skatījās tā, kā nekad vēl nebija skatījusies. Nekad viņa nebija redzējusi mēnesnīcu, tā īsti - nekad. Līdz šim, kad beidzot viņas jaunajām acīm pavērās pasaule, bez aizspriedumiem ļaujot viņas skatienam aprīt, cik iespējams. Un cilvēkbērns rija, rija mēnesgaismu, rija virsjūras plašumu, rija klintis un rija nakti. Viņa redzēja nakti. Pūķis dziļāk ievilka elpu, meitene griezās pret viņu un pārsteigumā samiedza acis. Neizmērojama, silta un milzīga gaisma spīdēja viņai pretī. Zem tik varenas mīlestības vairoga dzīvoja pūķis! Cilvēkbērns piesteidzās viņam klāt, apķērās ap kaklu, pamanot, ka viņas pirksti lēnām sāka saaugt ar izturīgu, maigu plēvi. Uz muguras jau pulcējās kolibri bari, savienojot savas spalvas skaistos, mazos spārnos, tie auga. Tur, kur vēl pirms dažām dienām bija pūķa ķepa, pašlaik atdusējās sadzijis, spēcīgs, apaļš kājas gals. Tas vairs nebija zvīņām kāts, līdz ar to pūķis bija mazāk aizsargāts. Bet, palūkojoties uz starojošo cilvēkbērnu, viņš smaidīja. Varbūt bez kājas, bet beidzot viņš būs pabeigts, pilnīgs.
Pēc pāris naktīm divi sudraba pūķi senā tornī piejūras klintīs pirmo reizi vienojās saskaņotā sakušanā, satriecot sārtās debesis lauskās, caur restotajiem logiem iztriecot versmainus liesmu mutuļus, nosvilinot tuvāko mežu galotnes un aizbiedējot putnus. Jaunais pūķis saprata, ka beidzot viņa ir īsta. Pūķis, kam trūka vienas kājas beidzot dzīvoja. Pabeigti un pilnīgi viņi katru dienu bija viens otram mājas, sirdis dzīve.
Klusi, klusi bija ieradusies ziema, nodziedot Zemei šūpuļdziesmu un ļaujot tai atdusēties. Neaptveramajā baltumā un mierā aiz mūra sienas koši dega divas sirdis. Jaunākā no tām, pildīta maģijas spēku, sapratusi mīlestību, pacēla galvu, ieskatījās līdzāsbūtnes acīs, pasmaidīja, izslējās stalta, izpleta vēl debesu brīvību nepieredzējušos spārnus, ierēcās un sarāva Dižā metāla ķēdes sīkās druskās. Pūķu maģijas spēks pārspēja aizlaiku tēvu uztraukumu par savu meitu tikumu. Lielākais pūķis izstaipīja savus notirpušos locekļus, ar vienu astes vēzienu atbrīvoja logus no restēm un izdauzot arī vairākus akmens sienas gabalus.
Mana sirds, ir laiks spārniem. Zem tevis būs viltīgā jūra un asās klintis, virs tevis viss iespējamais pasaules plašums. Tev tagad jāļaujas saviem spārniem, lai tie izlemj, kam piederēt - klinšu miesām vai debesīm. Ja tu kritīsi, es nevaru tevi turēt, tāda būs bijusi Maģijas izvēle. Ja tu kritīsi, tu nekritīsi viena, es triekšos klintīs kopā ar tevi. Ja tu kritīsi, kritīsim mēs abi. Un es būšu nodzīvojis šos gadu simtus piepildot savu sūtību, es būšu bijis ar tevi šo smieklīgi īso mirkli, kas tomēr bijusi mana īstā dzīve.