Linda Ulāne
Dzejolis ar mono atskaņām
Labs jautājums
Kā tu vari zināt, kas ir aiz stūra?
Varbūt zvejnieku dvēseles rijošā jūra.
Iespējams, rija, kur mūsu senči pirmo uguni kūra.
Vai pirtiņa. No koka vēl, nevis no mūra.
Turpat jauna audēja, neatraujama no pūra.
Ja nu tur Vācietis tautu turēties būra?
Vai tur tēva rupjmaize grieztā, branga, bet sūra.
Varbūt tur vectēvam tikko sirdī dūra?
Iespējams, tur tava brāļa ieņemšanas procedūra.
Kā tu vari zināt, kas ir aiz stūra?
Dzejolis ar kalambūriskajām atskaņām
Atveru aizpampušās acis. Jaungada rīts.
Māja tik kārtīga, it kā pāri būtu gājis meteorīts.
Vakar kā jau kārtējā gadu mijā
Darbojos ar zīmuli un dzēšgumiju:
Gribēju dzīvē nedaudz filizofijas,
Bet glāzēs tik dzirkstošais lija un lija.
Un šodien, lai arī jūtos kā piecdienīgs sieriņš,
Tomēr saņemos parunāt ar Dieviņu.
Visu pagājušo gadu vēroju: kā pele
Pa tumšiem kaktiem vazājas mana dvēsele.
Un mani tā saucamie draugi
Nemanāmi kļuvuši par žņaugiem.
Bieži naktīs aicināju bāru skaistules pie sevis dusēt.
Parasti no rīta modos ar zvēru guļam padusē.
Tagad to visu nodzēšu nost
Un uz jaunu apņemšanās sarakstu saņemos.
Mīļais, visuvarenais Dievs,
Drošvien no manām lūgšanām jau esi palicis tāds diezgan tievs.
Un piedod, ka svētajam dievkociņam
Vasarā sanāca pielaist sērkociņu.
Un bija tie vellišķi no Ādama ribas.
Bet tomēr es šogad laboties gribu.
Un manas jaunās apņemšanās nedosies uz gružu kasti,
Lai arī pārāk skaistas tās. Kā ziedoša pūces aste.
Franču sonets
Sievietes sonets
Sieviete sarkanvīna lūpām,
Pienbaltu ādu, kafijbrūnām acīm, lielām.
(Tādām, kas ziemeļos parasti ir cieņā).
Kaut kas vēderā sāk kūsāt.
Sieviete sarkanvīna lūpām,
Melonēm krūšu vietā
(Un viņa zina, kā augļus likt lietā).
Kuņģis jau riņķa danci griež pilnām burām.
Smaids salds kā pirmās zemenes.
Glāsts trausls kā silta maizīte.
Bet gars možs kā gurķītis marinēts.
Lūpas, krūtis, acis, smaids,
Āda, glāsti. Viegls vaids:
Gardais gaļas gabaliņš ledusskapī sēž.
Angļu sonets
Labu apetīti!
Ir vista industrijas dzelžu būrī
Vēl vienu olu izdējusi.
Uz cenām veikalā es kāri lūru,
Tik pienam pakaļ esmu atnākusi.
O, īpaši baltajiem rīsiem atlaide!
Un cik izdevīga cūciņa, Latvijā audzēta (Polijā kauta)!
Un svaigas olas, tepat no Kurzemes
Vistām, kam ēst, cik grib ir ļauts.
Krāmēju grozā blakus Mārupes gurķiem,
Kas veikalos parādās ātrāk kā pašā dārzniecībā.
Es par Latvijas preci, neesmu jau muļķe,
Sekoju visām tendencēm, kas valda sabiedrībā.
Vakariņās laimīgās vistas olu ar gurķu salātiņiem iekšā loku.
Cik labi būt par dabas draugu un pie reizes par patriotu!
Itāļu sonets
Ceļš
Dzirdi? Atkal sauc ceļš.
Pērc sausiņus, somu kravā.
Mājas pavards atvadu muļķības gvelž,
Bet ceļš sauc, ceļam sava slava.
Redzi? Uz priekšu ved ceļš.
Tas elpa, tas šodienas būtība tava.
Var dedzināt saule, var stingrāk pūst vējš,
Bet ceļš sauc, tver tevi skavās.
Asfalta smaka kļūst tev par brāli.
Ņirbošie ceļa stabiņi
Ik pa mirklim pačukst, cik tu jau tālu.
Vairs nav zem kājām dzimtenes mālu.
Ceļā sveši ļaudis. Kļūst par brāļiem tev viņi.
Klusi gvelž muļķības pussagruvis pavards.
Šim dzejolim esmu pamainījusi
beigas, līdz ar to izjaucot soneta atskaņu kārtojumu, bet padarot to
labskanīgāku. Jaunās beigas:
Vairs nav zem kājām dzimtenes mālu.
Ceļā sveši ļaudis. Kļūst tev par brāļiem.
Klusi gvelž muļķības pussagruvis pavards.
Dzejolis uz burta B
Bez bažām, bez bremzēm
Bībelē brienu.
Bet brīžiem bail.
Baisi briesmekļi
Burtos blēj,
Bezdē, barojas,
Biezokņos bēg.
Bukņī bīskapiem,
Batonus bāž,
Bezkauņas.
Bagāti baciļu
Bari bez baltuma
Burtos bliež baletu
Banālā baudā.
Beidzamais bēgu
Bībeles briesmu.
Bezmēra baiļu
Biezputra briest.
Dzejolis neeksistējošā valodā ar
dusmīgo noskaņu
Teve uresk.
Ces teve rabaa tar.
Uresk! Teve uresk.
Derdesk derdesk derdesk.
Ja atceraties, dzejoli deklamēju
ar knipjiem, klepošanu un tml.efektiem. Tādēļ tikai viens pantiņš.
Dzejolis neeksistējošā valodā ar
priecīgo noskaņu
Albula kil reli
Nanna pūl.
Melku vir talpik
Mitele len.
Kjel el kjel varluk
Cipuli tūl.
Albula kil reli
Nanna pūl.
Kjel kok riele
Pulit ni len.
Bulp el velen
Plapeni vūl.
Albule kil reli
Nanna pūl.
Pūl!
Dzejolis ar homonīmiem
Tie joki ar galvu pret sienu
Galīgi nebija labi:
Izdūru aci ar kaudzē meklēto adatu.
Tagad nu kopā ar brāli šņabi
No atmiņām sienu jaunu redzokli.
Ap rītausmu gatavs. Un arī mēs abi.
Atveru jauno aci. Kas tā par milzu sienu?
Kad ziemā sagribās smaržīgu vasaras sienu,
Met mieru, nepiesienies un nebūvē sienu,
Pamet brāli, neskrūvē vaļā.
Drīz, jau drīz nāks vasara zaļa.
Dzejolis ar skaņu asociācijām
Šodien garšvielu groziņā jaunums –
Kāds atvedis čilli piparus.
Peru briksnājos
pipari dīguši,
kur bambusi kuplo
un liānas blīzt.
Čilli ielejas
auglīgi elpo.
Kalni viļņojas,
kad musoni līst.
Peru briksnājos
pipari brieduši.
Aras tur rājas.
un pērtiķi pīkst.
Reptiļi rāpjas pār
piparu drīksnām,
pirksteļiem raupjiem
tos paķerot līdz.
Peru briksnājiem
Pipari nākuši
Kur kalibri bari
Rīklītes trin.
Un tagad
Uz pērnajiem kartupeļiem
Birst piparu musoni.
Labu apetīt’!
Un pirmais uzdevums – pantmēru
maiņa.
Tātad apkaunojošais jambs
Nu nav man teksta, tu jau zini.
Un šajā telpā nav iemesla būt.
Es sekoju tev atkal. Slimi.
Tā atva elpa mani sūc.
Prieks tevi redzēt.
Prieks redzētai būt.
Rau, ābols zemē,
Ņem, dārgais, kod!
Mūs Vonnegūta vāki slēpj.
Līp mana miesa tavējai,
Kad suka kaisle velk un velk.
Tik pretoties mēs nespējam.
Ja manas acis – bedre tava,
Tad tu mans dīķis, līķus, kur slēpt.
Un nebūs trepju. Viss, ko varu,
Tev padot, draudziņ, striķi. Ņem!
Cerīgāks daktils
Tu taču zini, ak nav man, ko teikt.
Nesanāk prom man no tevis vairs bēgt.
Slimi es sekoju ieelpai tavai.
Soli jau tuvāk mēs šķīstītavai.
Prieks tevi redzēt man azotē dusam.
Prieks man būt azotē, mīļotai klusi.
Ābolu redzējām, noignorējām.
Izmukt no augļa vairs nepaspējām.
Vonnegūts paslēpj aiz vākiem mūs abus.
Līme pie lūpām. Rauj āda. Ir labi.
Suka tā kaisle, ņem gremdē ar sparu,
Atdodam miesu tai, atdodam garu.
Manās zilpelēkās acīs tu krīti,
Sauc tās par dīķi ar apslēptiem līķiem.
Kurš gan sniegs roku, kad zināms tavs niķis.
Viss, ko es varu, ņem, draudziņ, striķi.
Ja ir interese, tālāk seko gala
variants, ko es no tā visa saglabāju. Un tā tapa:
Ābols
Tu
taču zini, ka man nav, ko tev teikt. Gribu, neprātīgi gribu prom no tevis bēgt.
Tomēr atkal sekoju tavai elpai. Slimi. Nu nav, ko tev teikt. Tu jau zini.
Prieks tevi redzēt man azotē dusam.
Prieks man būt azotē, mīļotai klusi.
Čūsku mēs redzējām, noignorējām,
Izmukt no ābola nevarējām.
Vonnegūts aiz vākiem paslēpj laikā un telpā mūs abus. Līme lūpās. Rauj āda. Ir
labi. Suka kaisle velk un velk, gremdē. Nododam tai miesu, nododam garu. ir
labi. Jūtu, tu krīti manās zili pelēkajās acīs. Nodēvē mani par dīķi, kur var
apslēpt līķus. Un gremdē. Un tu vairs nemāki peldēt. Un nav man trepju. Ābola
niķis. Viss, ko es varu, ņem, draudziņ, striķis
