Linda Ulāne "Pusdienas laiks"

Linda Ulāne

10.11.2011. 


Pusdienas laiks


Rudens rīts aukstā trolejbusā ir gandrīz tikpat briesmīgs kā karsta vasaras diena pārsmakušā tramvajā. Es tā jau cēlos 15 minūtes pirms parastā laika, tādā veidā smagi traumējot savu bioloģisko ritmu, jo nevarēju gulēt pilnas 9 stundas. Un tomēr – trolejbuss ir pārbāzts! Starp pusvietu blakus milzīgam onkulim (joprojām nespēju noticēt, ka viņš tajos krēslos patiešām ietilpa, un vēl pie tam smaidīja!) un sēdvietu pie mitra un auksta loga laikam tomēr izvēlējos sliktāko. Jau pēc 2 minūtēm mans labais plecs bija palicis nejūtīgs, mētelis slapjš. Un papildus tam man visu brauciena laiku bija jāklausās krievu deju mūzika, kas par visām varītēm spraucās ārā no blakussēdētāja ausīs saspraustajiem makaroniem (otolaringologa apmeklējums pēc pusgada garantēts, bungādiņas taču ir jāsargā). Un kādas viņiem ir tiesības likt visiem klausīties savu briesmīgo mūziku? Stipri šaubos, vai viņš kādreiz dzirdējis par tādiem mūzikas ģēnijiem kā Pinkfloid. Ha, esmu pārliecināta, ka viņš pat mūsu pašu Sīpolus un Pērkonu nezina. Es, protams, neko jau viņam neteicu, neesmu jau tās mūžīgi pukstošās tantes. Ak, jā, tantes. Pasakiet, lūdzu, ko viņas var stiept savos maisos jau septiņos no rīta!? Katrai vismaz 3 maisi rokās un kaut kur dodas. Nepalaidu vienu tādu apsēsties. Ja jau var 3 maisus noturēt, varēs arī nostāvēt tās pāris pieturas līdz tirgum, kur viņas visas vienmēr kāpj ārā. Šī gan aizbrauca līdz galapunktam. Kādas patīkamas pārmaiņas tādā rīta agrumā, ha!


Kurkst vēders, laikam jau jūt, ka pusdienas pārtraukums tuvojas. Dīvaini, pēdējās divās nedēļās man regulāri pirms pusdienu pārtraukuma izsalkumā rūc vēders. Es taču ēdu veselīgas brokastis – augļu musli ar jogurtu ar bifido baktērijām. Kafiju no rīta nedzeru, tikai sulu. Nekādi pārsātinātie tauki, tādā rīta agrumā kuņģis vēl nav gatavs tik smagam darbam. Hmm, informāciju par veselīgām brokastīm vajadzētu izlikt arī trolejbusos. Smagās desmaižu atraugas smakas man aiz muguras neliecināja, ka to īpašnieks būtu kaut ko dzirdējis par kuņģa sulas aktivitāti septiņos no rīta. Un vispār – kā fiziski var apēst desmaizi tādā agrumā? Varu saderēt, ka tā vēl bija baltmaize. Un pārsālīts margarīns. Un kečups. To taču nav iespējams norīt.


Nobeigs mani tas trolejbusa kontingents. Katru rītu vienas un tās pašas smakas, vieni un tie paši trokšņi un mani nemainīgie mēģinājumi neļaut tam ietekmēt manu omu. Patiesībā tā ir tāda pati slodze kā maniem pēcpamošanās vingrinājumiem. Tauta, man nav nepieciešams dubults treniņš! Viens vīrietis gan bija neredzēts iepriekš. Tāds nekauņa! Tāds solīda paskata strādnieks, tā viņu varētu raksturot. Iekāpa tad, kad brīvu vietu vairs nebija, stāvēja turpat blakus krievu deju mūzikas cienītājam, turējās pie augšējās stangas un cīnījās ar miegu (ļautiņi, taču ejiet laicīgi gulēt, jūs paši sevi iznīcināt, mūsu bioloģiskais pulkstenis katru negulētu nakti uztver ļoti saasināti). Un tad šis pieklājīgā paskata nepieklājīgās uzvedības kungs sāka rakņāties par savām kabatām. Vienkārši grabinājās jakas, bikšu, krekla kabatās, kaut ko atrada, nolika atpakaļ. Un tad viņš izvilka nedaudz saburzītu pieclatnieku. Ņemot vērā, kāds ir parastais šī trolejbusa kontingents, ar šo izdarību viņš pievērsa sev vairākus skatus. Un tas ir neiedomājami, kas notika tālāk, es nespēju novērst acis (kas nenāca par labu manām acu ēnām, jo ņemot vērā, ka gribēju paspēt uz agrāku trolejbusu, nācās sasteigt kosmētikas uzklāšanu un, galvenais, nožūšanu) – kungs paceļ naudas zīmi pret gaismu, pēta un liek tuvāk logam. Mana pirmā doma – vai tiešām trolejbuss ir īstā vieta, kur jāpārbauda viltota nauda? Un nu jau visi apkārtstāvošie bija pamanījuši notiekošo un spiedās tuvāk (vienmēr esmu uzskatījusi, ka Cirkū ir pārāk dārgas biļetes, tādēļ ļaudis meklē līdzvērtīgas izdarības ārpus tā), un tā rezultātā krievu deju mūzikas klausītājs tika piespiests man tuvāk, un tos briesmīgos ritmus biju spiesta klausīties vēl skaļāk. Tad tas vīrietis pieliek to piecīti pie aizsvīdušā, slapjā loga un NOTĪRA STIKLU! Ar naudu! Slapju stiklu! Trolejbusā! Apkārt iestājās pilnīgs klusums, bet pēc kādām pārdesmit sekundēm bezmaz vai reizē sāka sačukstēties un aprunāt redzēto. Kā tādi pusaudži! Protams, dzirdēt citu viedokļus es nevarēju, jo krievu deju mūzika man joprojām atradās kaitinošā tuvumā. Vienīgais, ko tajā burzmā pamanīju, vīrietis bez jebkādas īpašas sejas izteiksmes nopurināja slapjo naudas zīmi un iebāza kabatā. Miegs laikam bija pazudis, jo arī rakņāšanās pa kabatām beidzās. Nākošajā pieturā viņš izkāpa ārā un aizsmēķēja.


Viss, pietiek, vēders jau sāk apkaunot mani, tik skaļa kurkstēšana. Dodos uz kafejnīcu.

Atpakaļ

Kalendārs

Aug
31

Senāta sēde

Lielā iela 14, Liepāja, [...]

12:00