Studentu radošie darbi

Jana Veinberga "Baložu vīrs"

 

Jana Veinberga

Baložu vīrs

 

Pilsēta bija paņēmusi viņu uz grauda. Tā rādīja grimases un miedza ar aci. Viņa māja un mirkšķināja pretī. Viņa gribēja pilsētai patikt. Tādēļ bez baiļu staigāja pa tumšām, neapgaismotām ielām, devās iekšā nepazīstamos pagalmos, nekāpa uz kaķu astēm, nespēra klaiņojošiem suņiem, kas kārām acīm sekoja viņai no ielas stūra.


Kādā brīdī viņai jau šķita, ka pilsēta ļaus viņai te iesakņoties. Tas nozīmēja, ka šeit būs iespējams viss. Viss, pēc kā viņa alka, bet nespēja piedzīvot garajos, nogurdinošajos klejojumos citās zemes malās. Pazīstamas, pierastas ielas, bruģis, uz kura nekad neklūp, jo zini katru grambu, sarunas draugu lokā līdz vēlai tumsai, kaislīgas mīlas naktis un stāsti. Tie klāsies viņai priekšā kā nebeidzama pļava, viņa laidīs tos caur pirkstiem, uzpūtīs savu dvašu un sūtīs tālāk pasaulē, lai iepriecina ļaudis. Bet viņa pati varēs palikt šeit. Nekad viņai vairs nebūs jādauzās pie svešu cietokšņu aizslēgtiem vārtiem un jālūdzas ielaist. Lai kurp vestu ceļš, viņai vienmēr būs osta, kur atgriezties.


Viņa gaidīja, ka teju, teju visos logos iedegsies aicinošas gaismas, ka pilsēta pastieps pretim roku un čukstot atzīsies mīlā. Tomēr vakars atnāca kā parasts. Ar drēgnumu un tumsu.


Viņa pārnāca aukstā, nemīlīgā viesnīcas istabā ar norautām tapetēm un izgulētu gultu un te viņai acu priekšā viens pēc otras rindojās piedzīvotie zaudējumi. Tie padarīja viņas vīnu rūgtu un maizi bezgaršīgu. Tie kliedza uz viņu savās skarbajās, prieku laupošajās balsīs, lai taču attopas. Šai pilsētai tāpat kā citām viņa esot tikai lēta un naiva prieka meita, kas tic iekārē dotiem mīlas solījumiem un rītos raud, ka ir piekrāpta. Neveiksmju rēgi izsūca istabā gaisu, žņaudza viņu saviem saltajiem pirkstiem, līdz viņa bēgdama izskrēja uz ielas un, virzienu neatskārzdama, metās projām.


–       Skaties, kur...

–       Skaties!


Viņi abi vienā mutē iesaucās un atsprāga viens no otra. Tikai tad viņa pacēla acis un ieraudzīja pret sevi vērstu baltu spieķi kā apsūdzošu šautenes stobru.

–       Piedodiet, es jūs nepamanīju! – viņa atvainojās, smagi elpodama pēc straujā skrējiena.

–       Kur nu pamanīsi, ja tā brāžas. Vai tev kāds pakaļ dzenas? – svešais bargi taujāja.

–       Jā. Nē, – viņa nepārliecinoši stostījās. Ko lai atbild?

–       Pat nezini, vai dzenas, bet bēdz. Tad jau miera tev nav.


Kas šim vecim daļas gar viņas mieru? Ne jau viņš spēj viņai to iedot. Viņš, kuram katrs solis pirms speršanas pārdomājams, un tad vēl nav garantijas, ka nonāksi īstajā vietā.

–       Vai tad jums tāds ir? Miers? – viņa izaicinoši noprasīja.

–       Ne jau uz ielas, – aklais atbildēja jau bez dusmām. Aizdomājies sita ar savu spieķi pie kājām dīvainu ritmu. Kā kādu dziesmu, kas viņai būtu jāuzmin, bet viņa to nevarēja.

–       Nāc, iesim! – Viņš nejautāja, vai viņa to darīs. Pagriezās un gāja, tikai reizēm ar spieķi pieskardamies ielai un garāmslīdošo māju sienām. Viņai šķita, ka atņemta griba. Kājas nesa viņu pakaļ vecajam vīram.

–       Šeit, – viņš noteica un iegriezās kādā sētā. Vārtu aili gandrīz pilnībā aizņēma dziļa, netīra peļķe. Tikai gar pašu maliņu bija iespējams izlaipot. Lai kā viņa centās, kurpes kļuva slapjas. Bet aklais jau sauca no peļķes otras malas.

–       Ātrāk, ātrāk. Kur tu paliec? – Viņš nepacietīgi klaudzināja savu spieķi. Interesanti, kur gan tā jāskrien.

–       Peļķe taču, – viņa pukojās.

Neizskatījās, ka vecā vīra kājas būtu samirkušas. Kā viņš to spēja?

–       Tev gan trūkst pārliecības, ko, – vīrs noteica, kad viņa elsodama piestāja peļķes malā. – Nevajag tai pievērst uzmanību, tad peļķe pakāpsies sānis.


Ja nebūtu bail atkal nokļūt briesmīgās istabas gūstā, viņa ietu atpakaļ. Kā var runāt tādas muļķības! Peļķes nemēdz atkāpties. Tāpat kā pilsētas neatzīstas tev mīlestībā un nepiepilda tavus sapņus. Tā viņa nodomāja. Iespējams, aklais bija mazliet traks, bet vai nav vienalga. Viņa tik un tā rīt dosies projām. Te vairs nebija, ko meklēt.


Tikmēr vīrs jau klaudzinājās augšup pa stāvām kāpnēm. Tās vijās arvien augstāk un augstāk, un viņai jau šķita, ka tās nekad nebeigsies, līdz pēkšņi skatam pavērās pilsētas ugunis.

–       Kur mēs esam? – viņa neizpratnē vaicāja, vērodama lejā dusošo pilsētu.

–       Uz paša augstākā jumta. Tuvu debesīm, – aklais atbildēja.


Dīvaini. Viņa neatcerējās pilsētā redzējusi tik augstu ēku. Vienīgi baznīcas tornis slējās tālu pāri jumtiem. Bet šis nebija tornis, tikai līdzens, plats jumts.

–       Skaties! – vīrs pastiepa spieķi un viņa savā priekšā ieraudzīja tādu kā milzīgu sprostu.

–       Baložu būda! – viņa iesaucās, izdzirdējusi tumsā klusu grudzināšanu.

–       Jā, tie ir mani mīlulīši. – Aklais smaidīja. – Nes man vēstis.

–       Ei, nu! – Viņa brīnījās. Vai tad baložiem kāds piesprauž ziņas braila rakstā?

–       Viņi lido, lido un atgriežas. Tad nāk un stāsta, ko redzējuši. Pasaule ir pārpilna ar cilvēku dzīvēm. Tik dažādi stāsti.

„Stāsti,” viņa domāja. „Es arī gribētu tos dzirdēt. Bet ja nu baloži pastāsta, ka tas ir mans liktenis? Tā arī nekur neapstāties.”


Baloži, plivinādami spārnus, ielenca veco vīru, un tiešām varēja šķist, ka tie sarunājas.

–       Šis ir Baltspārnītis. – Viņš noglāstīja gandrīz baltu balodi uz sava kreisā pleca. – Bet šis — Uguntiņš. Viņam guza sārta. Vai redzi? Viņš reiz ielidoja degošā ēkā un izveda no turienes mazu, nobijušos zēnu. Bet šis — Pelēkdūna. Tāpēc, ka pelēks kā rīta migla.

Viņa stāvēja neticībā un šaubās. Kā viņš zina baložu krāsu, ja neredz? Kā atšķir tos vienu no otra? Varbūt viņš tikai krāpjas? Kā ubagi stacijas tunelī. Kā gan citādi pirmīt tika garām peļķei un veikli uzkāpa pa līkloču trepēm?

–       Ko tu stāvi? Tev šķiet, ka es meloju? – Vīrs it kā lasīja viņas domas. – Esmu tos uzaudzinājis. Pazīstu katru pēc balss. Pazīstu katru spalviņu viņu spārnos, katru krāsas niansi, kas līst pār spīdīgo kaklu. Toreiz es biju redzīgs.

–       Nāc, noglāsti, ļauj, lai apsēžas uz pleca. Tad arī tu dzirdēsi kādu stāstu.

Viņa spēra soli un juta baložus lidojam ap sevi. Sākumā viņai šķita, ka dzird dīvainu mūziku, tad acu priekšā sāka raisīties ainas un tēli...

–       Ei! Jaunkundz! Jūs gribēj tikt uz autobusu. Tas i pēc pusstundas! – Bļaustīga sievietes balss izrāva viņu no miega. Viņa pavērās apkārt. Tā pati noplukusī viesnīcas istaba un klauvējieni pie durvīm. Ak, jā! Viņa vakar bija apņēmusies doties projām un lūgusi, lai saimniece pamodina. Bet aklais vīrs? Baložu būda? Acīmredzot tas bijis vien savāds sapnis, kuru pilsēta piespēlējusi viņai uz atvadām un kura nozīmi viņa nesaprata.


Savākusi savu niecīgo mantību, viņa pēdējo reizi mina šīs pilsētas bruģi. Pagāja garām baznīcai. Tas tiešām bija sapnis — nav šeit augstākas ēkas par baznīcu. Pagāja garām tirgum. Vai tur tai stūrī neknābājās baloži? Tiesa. Tikai tie bija tādi paši kā visur. Pelēki, parasti, par savas guzas piepildīšanu norūpējušies.


Viņa nopirka biļeti un, apsēdusies pie loga, vēroja cilvēku ikdienas gaitas caur viņai nu jau atkal svešo pilsētu. Līdzās solā ieslīga apaļa sieviete, mīkstiem gurniem un platu smaidu.

–       Nu tad brauksim, – viņa teica un mēģināja saturēt kopā neskaitāmos saiņus, kas šļuka un slīdēja no rokām. – Es uz metropoli pie dēla. Un jūs? – sieviete vaicāja.

–       Es tāpat vien, – viņa neskaidri nomurmināja.


Autobuss līgani izkustējās no vietas un nesa viņu atkal jaunā ceļā.


Un tad pēkšņi! Balts spieķis uz pelēkās ietves. Pūlis it kā pašķīrās, un viņa ieraudzīja veco vīru stāvam ielas vidū. Un uz pleca viņam balodis. Uguntiņš.

–       Vai jūs pazīstat to vīru? – Viņa sāka raustīt solabiedreni aiz piedurknes, līdz tā uzmeta skatu ielai.

–       Kuru tad? – viņa smaidot jautāja. – Tur cilvēku, ka biezs.

–       Aklo ar baltu spieķi un balodi uz pleca. Lūk, tur! – viņa piespieda pirkstu rūtij, bet pūlis bija sakļāvies un no aklā vairs nebija ne vēsts.

–       Droši vien pārskatījāties. Mūsu pilsētā nav neviena aklā. Es zinu, mans dēls pilsētas domē strādāja. Pirms aizgāja uz metropoli par lielu vīru. Un ar baložiem ar vairs sen neviens neņemas. Tagad ir internets, telefoni un tā, – sieviete laipni stāstīja, tomēr pētot viņu kā mazliet jocīgu.

–       Droši vien pārskatījos, – viņa piekrita. Tātad tikai muļķīgs sapnis.

Autobuss jau līkumoja pa kalnaino lielceļu un krietna daļa pasažieru pamazām iešūpojās miegā. Līdz metropolei bija tālu ko braukt.

Pēkšņi sieviete viņai blakus sarosījās.

–       Dīvaini, ka jūs pieminējāt to aklo, – viņa runāja it kā pie sevis. – Mūsu pilsētā klīst leģenda. Par Baložu vīru. Tas bijis ļoti sen, pirms daudziem gadu simtiem, kad pilsētām uzbruka klejojošu laupītāju bandas, nodedzināja mājas, nokāva cilvēkus un paņēma sev līdzi visu, ko varēja panest. Tad esot dzīvojis kāds vīrs, kurš audzēja baložus. Visiem viņš šķitis dīvains, jo kam gan vajadzīgi baloži. Cilvēki audzēja cūkas ēšanai un govis pienam, labību maizei, kāpostus aizdaram. Baloži nederēja nekam! Ziņas varēja sūtīt ar jātniekiem. Ja vispār vajadzēja ko ziņot. Tomēr tas vīrs ietiepies un audzējis baložus. Pašam nav ko ēst, taču baložus baro ar graudiem. Bet iznācis, ka tieši baloži izglāba pilsētu. Toreiz vīrs atskrējis pie pilsētas galvas un teicis, lai verot vārtus ciet, asinot ieročus un gatavojoties kaujai. Pilsētai tuvojoties laupītāji. Kad viņš atklājis, ka vēsti viņam atnesis balodis, pilsētas galva gribējis viņu izdzīt no rātsnama kā traku suni. Tikai padomnieki atturējuši. Pārāk lielas bailes no laupītājiem bijušas. Gadījuma pēc vārtus tomēr aizvēruši, bet bērnus un sievas paslēpuši pagrabos. Vakarā laupītāji piejājuši pilsētas vārtiem, bet tie slēgti un pretim lido asas bultas. Dusmās par neizdevušos uzbrukumu, aizdedzinājuši tuvāko māju un jājuši prom. Izrādījies, ka deg tieši Baložu vīra māja, kas stāvējusi pašā pilsētas malā un slējusies augstāk par citām ēkām. Māja nodegusi līdz pamatiem, bet vīrs, glābdams baložus, liesmās zaudējis redzi. Kopš tā laika tad arī klīst tā teika par aklo Baložu vīru, – kuplā sieviete pabeidza savu stāstu.

–       Kurp jūs! Tā jau tikai teika! Diez vai tā maz bijis!


Viņa to vairs nedzirdēja. Izkāpusi no autobusa, naskiem soļiem kājoja atpakaļ uz pilsētu.


Vairākas stundas viņa gāja no vienas ēkas uz otru, spraucās cauri vārtu ailēm, ieskatījās pagalmos, kāpa namu augšējos stāvos, tomēr nespēja atrast Baložu vīra mītni. Katru reizi, kad viņai šķita, ka nonākusi īstajā vietā, viņa atdūrās pret īgnu mājsaimnieci vai dusmīgu saimnieku, kas, rādamies par traucējumu, raidīja viņu prom.


Pārgurusi viņa atsēdās parkā uz sola. „Pilsēta ar mani izspēlēja ļaunu joku”, viņa domāja. „Lika griezties atpakaļ un tad aizcirta durvis tieši deguna priekšā.”

–       Palīdzi man atrast to vietu! – viņa lūdzās neredzamo Baložu vīru.

–       Parādi ceļu!


Nekādas atbildes. Tikai vējš čaukstinājās sausās lapās un gājēju soļi klaudzēja tālumā.


Mašīnas bremžu kauciens un skaļas balsis lika viņai pacelt galvu.

–       Kur tāds te uzradās? Kā no nekurienes pēkšņi ietriecās stiklā. Ko lai ar to dara? Laikam beigts.

Viņa ieraudzīja uz ielas stūra vīrus aplencam zemē guļošu spalvu kamolu ar sārtām svītrām uz krūtīm. Uguntiņš! Acumirklī viņa bija tur klāt, pašķīra vīrus un pacēla putnu plaukstā.

–       Vai tu esi miris? – viņa čukstēja. – Mosties! Tu nedrīksti būt miris. Tu vienīgais spēj parādīt man ceļu.

–       Tas ir jūsējais? – vīri skarbi jautāja. – Tā nevar palaist savu putnu bez uzraudzības. Gandrīz avāriju izraisīja, – tie bārās.


Viņa vairs neklausījās, drebošu sirdi vēroja, kā balodis paver savas tumšās acis, kā sakustas un sabužina spalvas.

–       Tu atlidoji pēc manis? Tad iesim.


Maigi turēdama balodi, viņa devās uz priekšu un juta, ka viņai vairs nevajag rādīt ceļu. Kājas pašas zināja virzienu. Peļķes pašķīrās viņas priekšā. Durvis čīkstēdamas atvērās. Trepes vīdamās viegli veda augšup. Un pilsēta padevīgi gulēja viņai pie kājām kā mierīgi murrājošs kaķis. Viņas pilsēta. Baloži salaidās viņai matos, uz pleciem un rokām. Katrs stāstīja savu stāstu.