Baiba Īvāne - Kronberga
Uzmetums par tiem, kas Ciemā
Viss sākās ar Šoļaužiem vai, iespējams, daudz senāk – nojaucot veco pagrabu, atklājās senas 13. gadsimta pavarda pēdas. Un pēc tam – bet arī tas bija vēl pirms Šoļaužiem – pagrabā gulēja mēra skartie. Par mēri, kas ar nāves izkapti nopļāva leknākās pļavas, dzirdēts un lasīts daudz. Vēl dzīvi atmiņā gruzd bērnības nostāsti par vietām, kur apglabāti sērgas apklusinātie. Tā, kādā tālā laukā pie milzīga, akmeņiem apkrauta ozola, esot bijusi tāda atdusas vieta. Saprotams, ka mēs, bērni, tai vietai netuvojāmies, taču bija kāds spēks, kas allaž lika negribot lūkoties uz akmenskrauto ozolu. Varbūt tās bija sarkanās magones, kas vietām izspraukušās caur akmeņu krāvumiem, gailēja mums pretī? Taču Šoļauži ir dzīvi vēl šodien. Šoļauži esam mēs un Šoļauži ir viņi.
Vispirms bija māja, kurā zem viena jumta dzīvoja divas ģimenes – šoļauži un šoļauži. Iesākumā vienā telpā. Tad Šomāte ar Šotēvu, Brencis un Ilze, piebūvēja mājai Jauno galu. Nu divas ģimenes šķīra siena. Nodalītā dzīvošana bija mierīga, bez atklātām kaislībām. Katrs dzīvoja dzīvi un darīja darbu. Kaislībām gan reizumis ļāvās apkaimes suņi – sapulcējās un izplūcās, lai vēl un vēlreiz nostiprinātu savas bara pozīcijas. Suņu bara Vecajie bija tie, kam asāki zobi un sunīgāka smaka.
Kad rocība paplašinājās, Šotēvs uzcēla māju turpat netālu, tuvējā pakalnā – nu katrai ģimenei bija sava vieta un dzīve pletās plašumā. Dodoties uz savu māju, Šotēvs nojauca kopīgās mājas Jauno galu un no tā guļbaļķiem uzcēla klēti. Klēts stāv vēl šodien un ir piedzīvojusi gan veco ļaužu bēres, gan Šomātes un Šotēva bērnu bērnu kāzas. Kas zina, ko vēl būs jāglabā senējām klēts sienām? Šoziem ēkā smaržo vectētiņa kastēs sarindotie āboli. Gaida mazbērnus.
Šoļaužu ritējums ir stāsts arī par mani, un kamēr vēl dzīvs būs Šoļaužu gars un sīkstums, tikmēr būšu arī es.
Ciema stāsts ir neizstāstāms un neapnīkstošs, tāpēc šodienai lai tiek šodiena – par tiem, kas te vēl palikuši.
Tie esam mēs, Šoļauži, bet par to būs nākamais stāsts. Viņi – arī Šoļauži – ir Kārlis un Mārīte. Nupat palikusi vien Mārīte ar savām vistām, bet vēl pērnajā vasarā visā savā varenībā kārtību uzraudzīja Ciema Gubernators Kārlis – viņš redzēja un dzirdēja visu, kas notika apkārtnē un bija arī naidā gandrīz ar visiem, jo tie negodāja viņa Pasaules Kārtību. Kārli gubernatora kārtā iecēla viņš pats, bet saimnieka kārtā tieši tā, kā Šomājās gadu gadiem bija pieņemts – kad Viņsaulē aizgāja mājas saimnieks, bēru dienā, atbraucot no kapiem, vecākajam mājas iemītniekam (parasti tā bija saimnieka sieva) jāsēdina Jaunais saimnieks ķerrā un trīsreiz jāapstumj apkārt mājai, tādējādi izejot savdabīgu iniciācijas rituālu, kurā Jaunais saimnieks tiek atzīts par īstu vīru un valdnieku visu bēru viesu klātbūtnē.
Pretī Kārļa un Mārītes namam Padomju Jaunceltnes laikā ciemā tika iemitināti Vasīlis un Roze no Baltkrievijas. Lieki piebilst, ka Gubernatoram viņi bija kā dadzis acī, grēkāži, kurus aizmuguriski sūtīt Na roģinu. Tas gan netraucēja vajadzības gadījumā palīdzēt cits citam, un galu galā, arī Roze bija pietiekami valdonīga, lai savā veidā atspēlētos Kārļa augstprātībai – tā kā mājas šķīra tikai šaurs zemes ceļš, nereti sajaucās kaimiņu vistu saimniecības. Tad nu Roze uzpūtās kā īsta zosu māte (un tāda viņa patiešām bija, jo diendienā ganīja savu 50 zosu pulku) un kliedza pār ceļu Mārītei: „Hočešbiznes dzelatj, pasi kureij!!!”
Gubernatora rezidences otrā pusē slejas Sijānu māja. Patiesība gan izskatās mazliet citādi – nevis slejas, bet sakņūp ar katru gadu arvien vairāk. Sijānu Skaidrīte kopj kazas, bet Pats Sijāns priecājas, kad pie kaimiņa kārtējā iedzeršana. Šogad gan vairāk skumīgs prāts, jo pēc daudzu gadu uzticīga darba visas apkaimes darbaļaužu laimes uzturēšanā, mūžībā aizgājusi izslavētā ļergas tecinātāja, plašāk pazīstama ar segvārdu Pjaņica Katja. Drīz pēc tam aizgāja arī mūžam no mājas mājā meimurojošais Pjaņicas Katjas tuvs kaimiņš Vašku Kārlis. Tad nu Sijānam tagad tikai viena taka – pie Augšīvju saimnieka Viļņa. Vilnis ir īstens latvietis – tā viņš pats saka – pensionēts sporta skolotājs, aktīvs novada sporta dzīves organizētājs, allaž solīds. Taču tā ir tikai ārējā čaula. Kādreiz naktīs var dzirdēt, ka pie Viļņa pirtiņas notiek liela rosība – sasaukšanās, mašīnu rūkoņa, izrīkojošas un priecīgi satrauktas balsis. Kā tad – jauns pievedums! Nelegālais Spirts no netālās Spirta rūpnīcas. Laba manta!
Starp Sijāna un Viļņa namiem ciema ainavu krāšņo Draudavu nams. Īsta latviešu sēta ar māju un riju. Kādreizējais Grišānovu Pētera nams nu ir Draudavu rokās – Brigita un Emīls sadalījuši māju uz pusēm, jo kopā sadzīvot nespēj. Pat dīķi izrakuši katrs savu – lai nav vienā ūdenī jāmērcējas. Brauc uz maiņām. Kad nav Brigitas, Emīls jaunizraktajā dīķī peldina savu Jauno Draudavieti.
Vēl jau ir Frīdmalu Jānis, Viļņa izpalīgs vārdā Kalps, izbijis cietumnieks Zigis, septiņdesmitgadīgā Ieviņa, kas nepagurusi katru dienu ar smagām piena kannām uz divriteņa mēro 6 kilometru garo ceļu uz pilsētu, ir Pjaņicas meita, ir Jenots un viņa civilsieva Balerīna, kas allaž iereibusi, veikdama smalkas piruetes, virpuļo mājup, ir lielsaimniece Zigrīda, kuras bērni jaunajā Gaismas pilī savu kāju nesperšot... Vēl jau ir. Un kamēr ir – man ir jāuzraksta.