Studentu pieredze

2009./2010.

 

 Viennozīmīgi – lieliski!
 
Sveiki!

Beidzot esam atradušas laiciņu, lai pastāstītu, kā tad mums šeit īsti iet! 
 
Viennozīmīgi – lieliski! Vēl joprojām! Esam iedzīvojušās gan ERASMUS ļautiņu, gan Maincas Universitātes studentu vidū. Pirmā iedzīvošanās gan ritēja raitāk! Pierast pie studijām tik lielā universitātē nebūt nav tik viegli, jo bijām pieradušas pie daudz šaurākas teritorijas – gan tiešā nozīmē, gan emocionālā ziņā.
 
Šeit ir universitātes pilsētiņa ar daudz un dažādiem studiju korpusiem, kafejnīcām, bibliotēkām, ēdnīcām, sporta centriem utt., kas, protams, iesākumā traucēja orientēties; operatīvi visu atrast „uz fikso” nesanāca. Palīdzēja Campus karte un laiks – tagad jau jūtamies, kā „lielās” un varam palīdzēt citiem! 
 
Plašums emocionālā ziņā – ir diezgan neiespējami nodibināt ar profesoriem kaut tik lielu kontaktu, ka viņš pamana, vai tu esi ieradies vai nē. Tas attiecas uz lekcijām, semināros ir savādāk, jo ir mazāks skaits studentu. Taču šis plašums nav tik ” bezcerīgs”, kā varētu likties – ikviens vajadzības gadījumā ir gatavs uzklausīt un palīdzēt. Parasti palīdzība izpaužas nosūtot uz attiecīgo biroju. Lai gan nedaudz pietrūkst vairāk kontaktu ar mācībspēkiem, galvenais – noskaidrot visu, kas ir vajadzīgs, šeit ir iespējams, interesējoties, prasot un pierakstoties uz Sprechstunden (pieņemšanas stundas). 
 
Kas attiecas uz mācībām – 4 kursi ir angliski, 1 - vāciski. Papildus, protams, valodas kurss. Ik pa laikam jūtam valodas barjeru, bet galā tiekam (tiesa gan, priekšā vēl stāv 12 lappušu referāts vācu valodā!!!). Lekcijās, kurās esam vien viena niecīga daļiņa no „studentu jūras” ir grūti koncentrēties un uztvert, ko profesors stāsta, jo ir sajūta, ka šajās milzīgajās auditorijās ir siena starp studentu un mācībspēku. Profesoram ir vienalga, vai tu tur esi un klausies, vai esi un guli, vai spēlē spēles datorā. 
 
Atšķirības starp mūsu un šo universitāti ir daudz un dažādas. Ne tikai tādēļ, ka izglītība sistēma ir savādāka, bet arī attieksme pret demokrātiju ir savādāka. Ik pa laikam sajūtamies šeit kā no citas planētas. Piemēram, cigarešu automāti ir gan universitātes ēkās iekšā, gan ik pēc pāris metriem Campus teritorijā. Lekcijās ir atļauts ēst, dzert, sēdēt virsdrēbēs (jo garderobe vispār šeit nav!). Aktīvi darbojas dažādas aktīvistu grupas – Campus ir raibs no plakātiem, kuri aicina nepalikt vienaldzīgiem, ņemt dalību un atbalstīt. Rupori arī netiek smādēti! Mūsu lekcija tika ar blīkšķi pārtraukta, auditorijā pēkšņi ar joni ieskrēja septiņi vai astoņi jaunieši, mudinot piedalīties streikā, to paziņojot ruporā un ilustrējot uz tāfeles. Parasti gan lekcijās nav pieņemts kādu pārtraukt, mēs atkal mācamies, kā „celt roku”, kad ir, kas sakāms. Dažreiz var gadīties, ka auditorijā nepietiek vietas, tad jāsēž uz grīdas, uz trepītēm. 
 
Jestrs bija mūsu piedzīvojums ar grāmatām. Šeit visa bibliotēkas sistēma ir trakoti sistematizēta – tīklā ir jāsameklē grāmata, tā „jāpasūta”, nākošajā dienā, to atkodē un ir Tavā rīcībā. Atkodē, jo tām ir drošības „pīkstuļi”. Sagadījās tā, ka mums vajadzīgās grāmatas nebija iespējams saņemt. Tā nu mums tās sagādāja profesors no ASV, ar kuru Ieva mācās kopā savos valodas kursos. Tā nu mēs cītīgi mācījāmies no „kontrabandas” grāmatām – viņš tās bija neatkodētas iznesis pa mācībspēku durvīm, kurām ir drošības sistēma, bet tās neuztver „nočieptās” grāmatas. Tā nu mums nācās mācīties būt nešpetnām. Ik reizi, kad vajadzēja tikt iekšā vai ārā no bibliotēkas teritorijas, gaidījām pie mācībspēku durvīm un tiklīdz kāds nāca ārā vai iekšā, šmaucām iekšā, jo, kad čipkarte nolasa kodu, durvis apmēram 10 sekundes paliek vēl vaļā. 
 
Bet kopumā ņemot mēs šeit mācamies vairāk laba, nekā slikta!Draudzīgumu un sapratni, piemēram. ERASMUS ir ļāvis mums iepazīties ar daudz interesantiem, sirsnīgiem cilvēkiem. Tas, ka esam šeit tāda krietni raiba kompānija, nozīmē, ka iepazīstamies ar cilvēkiem, kuri iesākumā ne vienmēr liekas „normāli”, ir kultūras, kas liekas tik atšķirīgas no mūsējās, ka nākas papūlēties, lai izprastu kāda izturēšanās iemeslus. Bet bieži vien pat nav ko izprast – tas, ka kāds ir izteikti kautrīgs vai atturīgs, bārstās ar komplimentiem vai ir pārāk uzbāzīgs – vēlāk atskārstam, ka tā ir pieņemts viņa kultūrā. Nav pamata satraukumam, ir jāpieņem, ka tā ir viņa „norma”. 
 
Par cilvēkiem, kurus esam šeit iepazinušas varētu rakstīt daudz. Taisnību sakot, tieši jauniegūtie draugi, sarunas un kopā pavadītais laiks ir mūsu ERASMUS lielākā bagātība. Protams, zināšanas, kuras iegūstam universitātē ir nozīmīgas un mēs novērtējam iespēju šeit studēt, taču, kad mūsu ERASMUS būs jau beidzies, spilgtāk par jebkuru lekciju atmiņā paliks cilvēki. Bet tas jau ir cits stāsts, kurš šajā kontekstā laikam tā īsti neiederas.
 
Īsumā tas arī viss. Turam īkšķus par eksāmeniem! 

Ieva Užule un Gunita Leimante
Svešvalodu (angļu un vācu valodas) skolotājs, 4. kurss
19.01.2010


 

 
Reinhold-Würth-Hochschule, ideāla vieta, lai nodotos studijām
 
Esam kultūras vadības trešā kursa studentes un 2009./2010. studiju gada rudens semestri pavadām Künzelsau. Tā ir pavisam neliela apdzīvota vieta Vācijas dienvidos, kur atrodas Reinhold-Würth-Hochschule, ideāla vieta, lai nodotos studijām.
 

 

 
Künzelsau ir maza vietiņa skaistā ielejā, kur satiekas studenti no visas pasaules. Pirmo reizi arī no
Liepājas. Tieši tāpēc mums ir iespēja izbaudīt īpašas privilēģijas un patiesi labu attieksmi no augstskolas vadības puses. Kā mūsu vācu valodas pasniedzēja saka – mēs šeit esam VIP personas, jo nu jau par mums ir rakstīts vietējā avīzē, mēs satiekamies un iepazīstamies ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem, apmeklējam ekskluzīvas lekcijas un mācāmies vidē, kas ir tieši saistīta ar mūsu izvēlēto studiju jomu. Augstskola nodrošina iespējas studentiem apgūt praktiskas iemaņas pie savā jomā panākumus guvušām personībām, piemēram, kurss kopā ar Vācijā šobrīd vienu no populārākajām grupām - PUR. Grupas solists stāsta par savu praktisko darbību mūzikā, dodamies kopā uz ierakstu studiju, apmeklējam koncertu un izpētām tā aizkulises. Tāpat mums bija iespēja apmeklēt Eiropā lielāko atpūtas kompleksu – Europa Park. Šie priekšmeti mums kā viesstudentēm tika īpaši ieteikti, jo tas varētu būt interesantāk kā, piemēram, pētīt kādu ekonomisku jautājumu. Un augstskolai taisnība, ne velti Reinhold-Würth-Hochschule ir ļoti augstu novērtēta gan no pasniedzēju puses, gan arī no studentu puses.
 

 

 
Augstskolas darbinieki ir pretimnākoši un iesaka mums izmantot visdažādākās iespējas. Piemēram, pretendēt uz vietējo augstskolas stipendiju, kas domāta tieši ārvalstu studentiem. Arī ar kursu izvēli visi ir elastīgi un saprotoši – ļauj nomainīt pret mums interesantākiem un vieglākiem kursiem, ja jau sākumā izskatās, ka kāds no kursiem mums nebūs pa spēkam.
 
Studijas notiek vācu valodā vai vācu un angļu valodā vienlaicīgi. Lielākoties patstāvīgais darbs ir jāveic grupās, un tas ļauj iepazīt arvien jaunus cilvēkus un attīstīt savas spējas jaunā vidē. Tā mēs izspēlējam dažādas biznesa spēles (Business Simulation) un izstrādājam jaunus kultūras projektus. Studijas te visnotaļ ir interesantas.
 
Brīvajā laikā te var baudīt skaisto dabu, apmeklēt ārpusstudiju nodarbības vai doties uz studentu rīkotiem pasākumiem. Katru trešdienas vakaru Künzelsau centrā var doties uz bāru Oxn, kur satiekas studenti, lai kopā pavadītu laiku. Erasmus studentiem tiek piedāvāta arī iespēja doties ekskursijās uz tuvākajām lielpilsētām kā Würzburg, Nürnberg. Un ja ir brīva nedēļas nogale un kāds lieks eiro kabatā, varam doties apskatīt tuvākās pilsētiņas, kas vienmēr pārsteidz ar Vācijas dienvidiem tipisko arhitektūru un skaistām ainavām. 
 
Laura Ceizare un Ieva Stulpe
04.11.2009 

 
 
Dzień Dobry no Akademii Wychowania Fizycznego i Sportu w Gdańsku!
 
Nu ko, jau ir pagājis vesels mēnesis, kopš es sāku studēt Polijā. Un esmu bezgalīgi pateicīga tādai iespējai –  iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iepazīties ar viņu kultūru un paražām. Tas ir vienkārši brīnišķīgi! 
 

 

 

Akadēmijā ir 4 nodalījumi:

  • Profesionālā sporta nodaļa
  • Fiziskās izglītības nodaļa
  • Tūrisma nodaļa
  • Fizioterapijas nodaļa
Pārsvarā manas lekcijas notiek ar fiziskās izglītības nodaļas studentiem un fizioterapijas nodaļas studentiem. Lielākā daļa pasniedzēju runā angļu valodā un vienmēr cenšas man pārtulkot galveno. 
Vispār studentiem šeit ir ļoti plašas iespējas aktīvi pavadīt savu brīvo laiku. Volejbols, basketbols, handbols, peldēšana, džudo, vingrošana, paukošana, dejas… Kā tik te nav! Kā arī vienmēr ir iespēja nodarboties pašam trenažieru vai vingrošanas zālēs un baseinā. Galvenais, nebūt slinkam! ;)
 
Protams, kā jau īsts students, dzīvoju kopmītnē, kura atrodas vienā ēkā ar Akadēmiju. Izrādījās, ka es esmu vienīgā ārzemju studente akadēmijā. Tāpēc dzīvoju kopā ar poļu studentēm. Ne visi prot angļu valodu, tā kā lielākoties runājam poļu, krievu, angļu un vācu valodu maisījumā, ka arī žestu valodā. Dažreiz tas iznāk tik smieklīgi, ka smejamies līdz asarām.
 
Parasti saka, ka poļi ir vēsi un atturīgi, reti smaida. Bet tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena. Viņi visi ir ļoti draudzīgi un atvērti cilvēki. Varbūt kaut kur kautrīgi, bet ikviens cenšas palīdzēt  un uzjautrināt tevi.
 
Diemžēl slikto laika apstākļu dēļ nesanāk daudz ceļot pa pilsētu. Bet pilsēta ir patiešām skaista. Tā ir diezgan liela. Bet es dzīvoju gandrīz uz 2 pilsētu robežas – Gdaņskas un Sopota robežas. Tieši Sopota ir galvenā izklaides vieta jauniešiem – labākie tusiņi notiek tieši tur un katrs atradīs sev piemērotu izklaides vietu.
 
Tas īsumā ir arī viss.
Ja ir kādi jautājumi, droši rakstiet – ledi-vanilj@inbox.lv
 
Ar cieņu, Marina. 
Sporta un deju skolotājs, 3. kurss
03.11.2009. 

   
 
Odense ir vēja pilsēta gluži kā Liepāja
 
 
Tā nemanot dabā ir iezadzies rudens un mūsos plīvo Dānijas iedvesmas vējš. Kāpēc Dānijas nevis Liepājas vējš?! Tāpēc, ka jau vairāk kā divus mēnešus mēs, divas LiepU studentes, ar Erasmus programmas starpniecību mācāmies, smaidām, dziedam, spēlējamies, iepazīstamies, saucam tostus 15 dažādās valodās un esam laimīgas šeit, Dānijā.
 
Mācības mums sākās ar starptautisku projektu „Robo Days” kura mērķis bija izveidot robotu vai interaktīvu istabu bērniem no sociālā riska grupām. Kopā bijām gandrīz 80 studenti no vairāk kā 30 valstīm. Mēs kā sociālie pedagogi bijām atbildīgi par pašu ideju, par aktualitāti un efektivitāti, IT speciālisti projektam veidoja tehnisko daļu, bet dizaina studenti bija atbildīgi par gala rezultāta izskatu. Noslēgumā tika prezentēti 12 pilnīgi dažādi projekti, par dažiem jau tiek izrādīta investoru interese. Tās bija trīs traki jautras, nedēļas, kurās tika iegūta nenovērtējama pieredze, gan darbā ar tehnoloģijām, dizainu, pedagoģiju, gan savstarpējā komunikācijā un sadarbībā ar dažādu kultūru, pārliecību un profesiju pārstāvjiem. 
 
Pēc projekta sākās studijas. Mācamies internacionālajā klasē. Kopā esam 25 studenti no 14 dažādām valstīm. Esam ļoti vienots un draudzīgs kolektīvs. Tā kā gandrīz visi dzīvojam vienās kopmītnēs, bieži taisām pasākumus, kopīgi apmeklējam ballītes, taisām kopīgas vakariņas vai vienkārši kopā „noraujam jumtu” ar dziesmām dažādās valodās. Jau tagad, kad zinām, ka palicis tik maz līdz decembrim, sākam ilgoties viens pēc otra. No pasniedzējiem bieži dzirdam, ka esam pats draudzīgākais, aktīvākais un inovatīvākais kurss skolas vēsturē. Esam nodēvēti par Eiropas krāšņākajiem ziediem, kas uz īsu laiku sabraukuši kopīgi paziedēt Dānijā. 
 
Šī ir vieta, kur vissausākās teorijas tiek pasniegtas tā, ka aizraujas elpa, un grūtības nerada agrie rīti, bet gan smaidu sejā, jo katrs pavadītais mirklis skolā sniedz iespēju sevis pilnveidošanai un jaunu zināšanu iegūšanai. Radošums un brīvības gars rada mūsos ticību saviem spēkiem, uzdrošināties un darīt, jo šeit nav nepareizas atbildes, bet ir dažādi viedokļi, jābūt vien pārliecībai un pamatojumam. Dānijā iegūtās zināšanas ir kā izaicinājums, lai kaut ko mainītu.
 
Odense ir vēja pilsēta gluži kā Liepāja, bet tieši šeit mēs esam iemācījušās dzīvot, ne vējā plīvot.

Inga Šlikaite un Elīna Buzina
Sociālais pedagogs, 3. kurss
03.11.2009 

P.S. Bučas Rikošetam!

 
University College Lillebælt
 
Esmu Liepājas Universitātes Svešvalodas (angļu un vācu valodas) skolotājas programmas 2.kursa studente, bet jau divus mēnešus dzīvoju un mācos Dānijā. Iemesla, kāpēc apmaiņas programmā devos tieši uz Dāniju, īsti nav, bet savu izvēli nenožēloju. 
 
University College Lillebælt atrodas trešajā lielākajā pilsētā Dānijā – Odense. Priekšmeti, kurus šeit apgūstu, ir didaktika, pedagoģija un angļu valoda. Turklāt jau kopš septembra vidus es noteiktā skolā vēroju dāņu skolotājus pasniedzam angļu valodu un bez tam, neskatoties uz to, ka man iepriekšējas pieredzes nav un esmu vēl tikai otrā kursa studente, man tiek dota iespēja arī vadīt stundas. Kursā esam 27 internacionāli studenti no Latvijas, Polijas, Turcijas, Slovākijas, Rumānijas, Vācijas un Austrijas. Lekcijās universitātē galvenais uzsvars tiek likts uz diskusijām un uzskatu paušanu, darbošanos grupās un projektu izstrādi, kas nozīmē, ka no galvas nekas nav jāmācās un kontroldarbu un testu ar atzīmēm nav.
 
Cilvēki Odense ir ļoti jauki un praktiski visi runā angļu valodā, bet tas diemžēl nozīmē, ka īstas motivācijas mācīties dāņu valodu nav. Uz ielām Odense pārsvarā slejas skaistas privātmājas, pilsētu rotā gludi ceļi un milzīgi, labi kopti parki. Lietus un vējš Dānijā ir biežas parādības, bet no tām dāņi nebīstas. Tā vietā viņi ļoti priecājas par saulainām un skaidrām dienām. Liela daļa pilsētas un visas valsts iedzīvotāju pārvietojas nevis ar mašīnu vai publisko transportu, bet gan ar riteņiem, kas latvietim var šķist nedrošs pārvietošanās līdzeklis, bet Dānijā riteņbraucējiem praktiski pa visu valsti un uz visām ielām ir izveidoti veloceliņi un pat atsevišķi riteņbraucēju luksofori, kas pārvietošanos ar riteni padara diezgan drošu. Studenti riteņus parasti par diezgan lētu cenu var nopirkt policijas izsolē, kuras laikā tiek izsolīti riteņi, kas pamesti vai atņemti notvertiem zagļiem.
 
Latvijā pastāv uzskats, ka Dānija ir ļoti dārga valsts, un, divus mēnešus dzīvojot Dānijā, tikai daļēji varu piekrist šim apgalvojumam, jo, lai gan šeit viss ir dārgāks kā Latvijā, pārtika ir tikai nedaudz dārgāka, bet tajā pašā laikā dzīvokļa īre un grāmatas ir ievērojami dārgākas. 
 
Es noteikti iesaku visiem studentiem izmantot Erasmus sniegto iespēju studēt ārzemēs. Pieredze – gan personiska, gan profesionāla, kādu šeit gūstu –, ir neaprakstāma. Saka, ka labi pavadīts laiks skrien vēja ātrumā, kas diemžēl ir taisnība. Gribas vēl tik daudz izdarīt, piedzīvot un gūt, bet laika palicis pavisam maz. Un lai gan aizbraukt no Dānijas būs žēl, vienmēr ir patīkami atgriezties mājās. 
 
Ingūna Kauliņa
03.11.2009

 
 Pieredze Norvēģijā
 
 
Ielidojot Norvēģijā pavērās skaists pilsētas skats. Beidzot biju atlidojusi uz valsti, par kuru biju domājusi visu vasaru. No lidostas tālāk ceļš veda trīs stundu braucienā ar vilcienu līdz universitātei. Ceļa galā izkāpjot no vilciena ieraudzīju brīnišķīgu skatu. Mūsu universitāte atrodas kalnu ieskautā ielejā. Laika apstākļi nebija īpaši draudzīgi, bet par laimi mūs sagaidīja vietējais students, kurš laipni ierādīja mūsu istabas un atbildēja uz jautājumiem. Nākošajā dienā devāmies izpētīt apkārtni un iepazīties ar kaimiņiem. Vietējie studenti laipni izrādīja telpas un iepazīstināja mūs ar šeit pieņemtajiem noteikumiem. Pirmajā dienā jau sadraudzējāmies ar vietējiem apmaiņas studentiem, kuri palīdzēja mums iedzīvoties jaunajā vidē. Pirmās dienas lekcijās aizvadījām diezgan veiksmīgi, lai gan bija diezgan grūti saprast angļu valodu no pasniedzējiem pirmajās dienās, bet nu jau esam pielāgojušies. Norvēģija ir diezgan dārga zeme, tāpēc iepērkoties nevar būt pārāk izšķērdīgs, bet ar laiku pielāgojas visam šajā zemē. Izmantojot transportu jābūt labi informētam par to maršrutiem un laikiem, citādi var gadīties arī palikt kādā pilsētā un netikt atpakaļ, kā man gadījās, bet viss beidzās laimīgi. 
 
Norvēģija ir skaista zeme un iesaku šo zemi apskatīt, jo redzēt un piedzīvot šeit var daudz ko. 
 
Kristīne Kalmane
Vides pārvalde, 3. kurss
03.11.2009

 
Mani iespaidi mācoties Hedmarkas Universitātē, Campus Evenstad, Norvēģijā
 
Evenstad – the place for wild hearts! 
 
Evenstad ir mazākā universitātes pilsētiņa Hedmarkas Universitātē. Tā arī atrodas vistālāk uz Ziemeļiem no Norvēģijas galvaspilsētas Oslo. Ne velti to dažkārt dēvē par ”nometni”. Šeit atrodas viena galvenā ēka un vēl divas, kurās mums notiek lekcijas un atrodas ”biotops” – studentu bārs. Paši studenti dzīvo 3 mazās, salīdzinoši mazās ar mūsu ēkām, dienesta viesnīcās ērtāk – kopmītēs – , vai kā mēs saucam ”sarkanās mājiņas”, kas pēc visiem studentu kopmītņu standartiem nav tikai kopmītnes, bet gan ir ”kopmītnes ar mājas garšu”. Protams, cena mēnesī ir kādas 2 minimālās mēnešalgas Latvijā, bet to atspēko visas ekstras, kas šeit ir.
 
Ļoti komiska bija mana nokļūšana līdz šai vietai. Braucu viena un tas bija vēl komiskāk. Ko nezināju, to tik prasīju vietējiem. Tas ir tik novērtējumi, ka katrs, ko sastapu mācēja runāt angļu valodā! Ja arī nemācēja, liku lietā savas zināšanas norvēģu valodā, plus, sarunvalodas vārdnīca. Tas bija ļoti smieklīgi – patika par sevi pasmieties, kā es no malas izskatos! Visjautrāk man gāja vilcienā. Bija jābrauc 3 stundas, ar pārsēšanos pusceļā. Mani ”pārsēdināja” viens norvēģu draugs, kas mani satika pusceļā. Tad, lai mani izlaistu Evenstad nometnē, man bija jāpaziņo konduktoram, lai vilciens vispār apstātos, jo šeit tas apstājas ļoti reti. Manuprāt, tas bija interesanti, ka tik dēļ manis tas apstājās un, protams, es jau tik viena izkāpu. Stutēdama savu lielo čemodānu un visas savas pauniņas salikusi ērtai nešanai, sāku ceļu uz nometni. Mani sagaidīja dīvaina paskata puisis ar čīkstošu vāģi – braucām! Dzīvošu ar 2 norvēģu puišiem – trakiem, viņš teica. Tad nodomāju – forši, būs interesanti! Noliku savas mantas savā baltajā istabā. Loģiski domājot, man taču vajag ko ēst, tātad jāatrod veikals. Jā, ar bodēm mums ir, kā ir: vai nu jāiet uz dārgo veikalu, kas atrodas 25 minūšu gājienā no nometnes, otrpus upei „Glome”, vai jābrauc ar vilcienu 30 km uz tuvāko pilsētu Koppangu! Mani aizveda uz mazo veikaliņu, kas ir tik pat mazs kā „Narvesen” kiosks Liepājā. Es tik brīnījos, kur es esmu! Tagad jau pierasts, ka reizi nedēļā braucam uz pilsētu, ar lielām somām, iepirkt pārtiku. Izklausās noteikti amizanti.
 
Lai nu kā par dzīvošanu, esmu apmierināta. Šī norvēģu vienkāršība mani pārsteidz, tas liek norūdīties un taupīt.
 
Mācības mums notiek katru dienu, izņemot sestdienu un svētdienu. Parasti lekcijas sākas 8.15 un beidzas 2.15, citreiz ilgāk. Vienu dienu nedēļā mums notiek praktiskās nodarbības, kur veicam dažādu pētījumus par dažādu dzīvnieku tendencēm, piemēram- apdzīvotību, ietekmi. Lekcijas ir interesantas, bet tomēr prakse ir saistošāka, jo, kam gan patīk teorija. Mēnesi ilgas praktiskās nodarbības notika mežā, kur veicām mērījumus par aļņu un staltbriežu populāciju mijiedarbību (meklējām punktus kartē ar GPS palīdzību un skaitījām viņu kakas). Tagad veicam praktiskās nodarbības peļu fermā, kur atzīmējam peles (griežam nost pirkstus – katrai pelei savs kods). Pēc šīs prakses, veiksim praksi atkal mežā, bet šoreiz vērosim dzīvnieku pārvietošanā ceļus. Interesanti! Rakstam arī prakses atskaites. Tagad cītīgi mācamies, jo ir pirmo eksāmenu laiks. Tam visam pa starpu, mēs dodamies arī ekskursijās. Ļoti iespaidīga ekskursija bija uz Dovrefjielda nacionālo parku. Braucām vērot arktiskās lapsas un Mosxoksus.
 
Valoda nu jau vairs nav nekāds šķērslis, pat runājot ar mājiniekiem, izsprūk kāds angļu valodas vārds.
 
Protams, daba – vienreizēji pasakaina – kalni, meži un nekurienes vidus! Esmu jau 5. mēnesi Norvēģijā un katru dienu tā mani pārsteidz ar savu īpaši skarbo un tajā pašā laikā brīnumjauko noslēpumaino dabu.
 
Paldies par šo vienreizējo iespēju Erasmus !
 
Kristīne Gudrā
Vides pārvalde, 3. kurss
03.11.2009 

 
Dobrý den no Pilzenes!
 
Mēs, Ingūna un Miķelis, jau gandrīz divus mēnešus esam pavadījuši šajā brīnišķīgajā West Bohemia universitātē un pilsētā.
 
Atrast Pilzeni nebija nekādu problēmu, jo Prāgā mūs sagaidīja mūsu kontaktpersonas jeb badiji. Sākumā radās nelielas problēmas ar kopmītņu atrašanu, jo mūsu kopmītnes atrodas „nekurienes vidū”, apkārt vieni vienīgi lauki! Jau pirmajā vakarā šie lauki sagādāja problēmas, jo ieradāmies, kad jau bija tumšs, redzējām kopmītņu ēku, taču nezinājām īsti, kur iet, lai tur nokļūtu. Bet beigu beigās ar smagajam somām plecos, cauri brikšņiem atradām īsto ceļu. To mēs nekad neaizmirsīsim!
 
Pirmajā nedēļā ESN (vietējā studentu padome) iepazīstināja mūs ar pilsētu, kas ir ļoti līdzīga Rīgai, tikai nedaudz mazāka un mierīgāka (tādēļ jūtamies gandrīz kā mājās), pilsētniekiem un to tradīcijām. Pilsētai ir ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis ceļošanai. Protams neizpalika vietējo lielākais lolojums – alus, kurš šeit ir lielā cieņā. Mums arī bija šī lieliskā iespēja apskatīt Pilzenes alus darītavu. Šajā nedēļā mēs arī iepazināmies ar citiem ERASMUS studentiem no dažādām Eiropas valstīm. Kā arī šajā laikā mūsu badiji palīdzēja nokārtot skolai nepieciešamās lietas un dokumentus.
 
Skolas dzīve mūs šeit apmierina – pasniedzēji ir laipni, kā arī pretimnākoši. Pati Universitāte ir sadalīta vairākās daļās, katrai fakultātei sava ēka. Sākumā mūs pārsteidza atzīmju sistēma, jo šeit atzimes ir no 1 lidz 6, kur 1 ir augstākā iespējamā atzīme. Šeit, atšķirībā no Latvijas, lekcijas ir atdalītas no semināriem, bieži vienu priekšmetu māca divi pasniedzēji, viens vada lekciju, otrs semināru. Arī lekcijas garums atšķirībā no Latvijas Universitātēm ir tikai 45 minūtes, kas sākumā mūs ļoti pārsteidza, kā arī tas, ka ļoti liela daļa studentu savu pierakstu veikšanai lekcijās izmanto portatīvos datorus.
 
Esam ieguvuši daudz jaunus, interesantus un jautrus iespaidus par Pilzeni un Čehiju kopumā. Apgūstam arī čehu valodu, lai vieglāk varētu iejusties jaunajā vidē, kā arī, lai varētu veiksmīgāk komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem. Vēlamies pieminēt, ka laika apstākļi ir salīdzinoši labāki nekā Liepājā, nav tik daudz vēja, vairāk saules un mazāk lietus. 

Miķelis Almanis (Latviešu valodas un literatūras skolotājs un svešvalodas (angļu valodas) skolotājs, 2. kurss)

un

Ingūna Berga (Svešvalodas (angļu un vācu valodas) skolotājs, 3. kurss)
03.11.2009 

 
 
Erasmus Slovākijā


Es, Lāsma Gūtmane, LiepU Vides pārvaldes programmas 3. kursa studente, šo 2009./2010. gada rudens semestri pavadu Slovākijā. Dzīvoju pilsētā Banskā Bystricā, kas izmēra ziņā ir mazliet mazāka par Liepāju, bet iedzīvotāju skaits apmēram tik pat liels cik Liepāja. Bystrica atrodas starp kalniem un septembris šeit bija ļoti silts, kā vasarā. Studēju Matej Bel Universitātē Dabas zinātņu fakultātē. Kopā mēs šeit esam 5 latviešu studenti. 
 

 

 
Ierašanās Slovākijā sākās ar dažādiem pārpratumiem un problēmām, no kurām lielākā bija tā, ka man nebija rezervēta vieta kopmītnēs un kamēr šī problēma tika atrisināta, man vajadzēja dzīvot viesu istabās, kur par katru nakti atsevišķi bija jāmaksā. Un tā lūk, vairāk nekā nedēļu dzīvoju te vienas kopmītnes gast roomā, te atkal citās kopmītnes gast roomā. Bet viss beidzās labi un beigās man vieta kopmītnēs tika atrasta. Nākamie pārpratumi sākās ar ieskaidrošanu no kurienes esmu, jo, kad teicu: „I’m from Latvia”, slovāki saprata, ka no Lietuvas, jo slovākiski Lietuva ir „Litva” un tad viņi nespēja atšķirt „Litvu” no „Latvia”. Protams, slovāki bija pārliecināti, ka arī latvieši ir slāvi un ka mūsu valoda ir līdzīga krievu valodai, un bija ļoti pārsteigti, ka tā tomēr nav. Viņiem bija priekšstats, ka, tā kā Latvija ir kaimiņos Krievijai, tad tas ir gandrīz viens un tas pats. Daži pat bija pārliecināti, ka mēs arī rakstām kirilicā. 
 
Mēs, visi Erasmus studenti, dzīvojam kopā vienās kopmītnēs. Kopmītnes ir dzīvokļu tipa, vienā stāvā ir 4 dzīvokļi un vienā dzīvoklī ir divas istabas, viena ir trīsvietīga un viena vienvietīga. Katrai istabai ir arī balkons. Uz katru istaba ir duša un tualete. Katrā stāvā ir arī virtuve. No balkona paveras burvīgs skats uz kalniem. Dzīvoju trīsvietīgajā istabā kopā ar divām slovāku meitenēm un esmu ļoti priecīga, jo tādā veidā varu iemācīties slovāku valodu. Kopmītnes ir labā stāvoklī un mēneša cena par tām ir apmēram 50 eiro. Internets istabiņās nav pieejams, bet kopmītņu pirmajā stāvā ir pieejams bezmaksas Wireless internets. Katedrā man ir iedalīta arī atsevišķa telpa ar datoru, kur es varu mācīties. Šo divu mēnešu laikā mēs visi Erasmus studenti esam sadraudzējušies un nu jau arī atceramies viens otram vārdus. Šeit ir studenti no visas Eiropas. Erasmusnieki ir ļoti draudzīgi un pārsvarā mēs visi turamies kopā. Iet mums ļoti jautri un lielākas vai mazākas ballītes šeit notiek gandrīz katru vakaru.
 

 

 
Apmeklēju arī slovāku valodas kursus. Valoda pati par sevi nav grūta, jo slovāki ir slāvi un daudzi vārdi ir līdzīgi krievu valodai. Interesanti ir tas, ka daudzi jaunieši šeit nemāk angļu valodu. Arī apkalpojošā sfērā reti kurš saprot angliski un pārsvarā visas ēdienkartes ir slovāku valodā, tādējādi ir radies ne viens vien pārpratums. Piemēram, ēdienkartē bija pica ar „kukuricu”, nu domājam, „kukurica” līdzīgi krievu valodai jau noteikti ir vista, bet nē, beigās atnes picu ar kukurūzu. Reizēm var izlīdzēties arī ar krievu valodu, jo vecākā gadagājuma cilvēki saprot krieviski, bet liela daļa no viņiem nerunā krieviski un tad vēl pielietojot zīmju valodu kaut kā saprasties izdodas. Slovāki ir ļoti atsaucīgi un vienmēr cenšas izpalīdzēt, kaut arī reizēm īsti nesaprot, ko no viņiem vēlas. 
 
Lielākais kultūršoks bija slovāku braukšanas kultūra, jo pār gājēju pārēju neviens pāri nelaiž un ir jāgaida tik ilgi, kamēr visas mašīnas aizbraukušas, bet ja arī tomēr noriskē un meties pāri, tad bez dusmīgiem skatieniem pavadīts netiec. 
 
Dārdzības ziņā Slovākija ir apmēram vienā līmenī ar Latviju, dažas preces ir pat vēl lētākas. Pārsvarā pusdienoju skolas ēdnīcā, kur pusdienas/vakariņas maksā 1,52 eiro. Vienīgais, pusdienas/vakariņas ir jāpasūta jau dienu iepriekš, ja to neizdara, tad nekā.
 
Skolā man ir jāapmeklē tikai divas lekcijas – slovāku valoda un sociālā antropoloģija, kas ir slovāku valodā. Pārējos priekšmetos man ir individuālais darbs, jo savā programmā esmu vienīgais Erasmus students. Mācības ir gan krievu, gan angļu valodā. 
 
Pa šo laiku ir sanācis arī mazliet paceļot, mans lielākais ceļojums bija uz Prāgu un tuvākajā nākotnē ir ieplānoti vēl daži ceļojumi, piemēram, uz Poliju. 
 
Pirms braukšanas uz Slovākiju biju ļoti nobijusies un gribēju jau visam atmest ar roku, bet tagad esmu ļoti priecīga, ka izmantoju šo iespēju un neko nenožēloju. Erasmus – tā ir lieliska iespēja pilnveidot sevi, uzlabot valodu un iepazīt citu tautu kultūru, ka arī iegūt jaunus draugus visā pasaulē. Šis Erasmus periods man paliks atmiņa uz mūžu. Iesaku ikvienam nebaidīties un izmantot šo iespēju, jo tas ir tā vērts. 

Lāsma Gūtmane.
02.11.2009. 
 

 
 
Banska Bistricas pilsētā (Slovākija)
 
Es esmu Ance Heinacka, studēju Liepājas Universitātes Pedagoģijas fakultātes Psiholoģijas skolotāja studiju programmas 3. kursā. Šo mācību semestri pavadu Banska Bistricas pilsētā (Slovākija) ERASMUS studentu apmaiņas programmas ietvaros. Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, kopš šeit esmu, ir pārvarētas daudz dažādas ceļa un adaptācijas grūtības, gūti spilgti iespaidi par dabu, cilvēkiem, kultūrvidi...
 

 

 
Banska Bistrica ir kalnu ieskauta pilsēta pašā Slovākijas centrā, netālu no tās atrodas Eiropas ģeogrāfiskais centrs, no tās salīdzinoši tuvu atrodas Eiropas skaistākās pilsētas – Budapešta, Prāga, Vīne... Manuprāt, Banska Bistrica ir kontrastu pilsēta – te vienkopus sadzīvo gan eiropeiska vecpilsēta, gan padomju laika blokmāju dzīvojamie masīvi, gan modernā arhitektūra. 
 
Mana viesaugstskola ir Mateja Bela Universitāte, kura ir salīdzinoši lielāka par Liepājas Universitāti, šeit studē apmēram 16 000 studentu, tāpēc Banska Bistrica tiek dēvēta par studentu pilsētu. Pedagoģijas fakultāte ir plaša un daudzveidīga studiju programmu aspektā. Man par pārsteigumu, šeit pedagoģiju studē arī diezgan daudz puišu, pretēji situācijai Liepājā. Tas lielā mērā skaidrojams ar to, ka šeit bakalaura līmeņa studijas tiek apmaksātas no valsts puses. Visi pasniedzēji ir ļoti jauki un pretimnākoši, sarunājos gan angļu, gan krievu valodā. Jāpiebilst, ka vecākai paaudzei runāt krieviski ir īsts pārdzīvojums, jo daži šajā valodā nav runājuši vismaz 20 gadus... Mācību process man ir divējāds – gan lekciju formā, gan kā individuālais darbs ar pasniedzējiem. Lekcijas notiek slovāku valodā, atkarībā no situācijas, man tulko kāds no studiju biedriem vai pasniedzējs runāto pārstāsta man individuāli. 
 
Ir pagājis pietiekoši liels laiks, lai es varētu salīdzināt izglītības sistēmu šeit un Latvijā – manuprāt, lielās līnijās, tās ir līdzīgas, taču šeit materiāli tehniskā bāze ir pilnīgāka. Patīkams pārsteigums ir tas, ka šeit ir salīdzinoši daudz studē cilvēki, kuriem ir kustību traucējumi – Latvijā lielākoties šādi cilvēki dzīvo izolētu dzīvi. Ir redzams, ka citi studenti palīdz saviem līdzcilvēkiem – nokāpt pa trepēm, ieved auditorijās... 
 
Pasniedzēji man ir stāstījuši, ka arī šeit ir krīze – gan ekonomiskā, gan morālā... Līdz ar to tiek veiktas lielas izglītības sistēmas reformas, pārstrukturizētas augstskolas, tiek veidota modernāka un elastīgāka pieeja izglītībai skolās un augstskolās... 
 
Arī sadzīve ir gana interesanta un krāsaina, jo visi ERASMUS studenti dzīvojam vienkopus kopmītnēs, šeit ir studenti no Polijas, Turcijas, Čehijas, Ungārijas, Beļģijas, Bulgārijas, Spānijas, Francijas un mēs – pieci latvieši no Latvijas: es, Lāsma, Andra, Kristīne un Andis. Ir interesanti vērot ikdienā tik daudz tautu pārstāvjus vienkopus – kā tiek veidotas savstarpējās attiecības, par ko tiek jokots, kā gatavo ēdienu u. tml. Visi esam draudzīgi un atvērti, bieži vien ejam kopīgi izklaidēties uz vietējiem klubiem vai dodamies tuvākās un tālākās ekskursijās... 
 
Jāatzīst, ka sākumā bija visai problemātiski paskaidrot, no kurienes esam, jo vārdu „Latvija” visi saprata kā Lietuvu, taču tagad jau visi zina, kas ir latvian people.
 
Kopmītnes iekārtotas pietiekoši komfortabli, tās ir kā dzīvokļu tipa ar skaistu skatu uz kalniem... Arī mēneša maksa par īri, manuprāt, pietiekoši demokrātiska – 50 EUR. Es dzīvoju kopā ar latviešu meitenēm un jāsecina, ka pēc šī kopīgi nodzīvotā laika jūtamies kā ģimene, kopīgi gatavojot ēst, izpalīdzot sadzīviski un uzklausot vienam otru. 
 
Jau šobrīd esmu ļoti gandarīta par šo iespēju – ERASMUS studentu apmaiņas programmu. ERASMUS sniedz ārkārtīgi daudzveidīgu dzīves pieredzi, tās ir ne tikai akadēmiskās zināšanas citā zemē, bet arī kultūras un cilvēku iepazīšana visdažādākajās situācijās. ERASMUS, manuprāt, māca pieņemt un cienīt citas tautas kultūras īpatnības, vērtības un ieražas, ieraudzīt pasauli plašāk... ERASMUS paver iespēju novērtēt pašam savus iekšējos spēkus un dzīvi, jo attālums lietas parāda citādākā gaismā.
 
Vēlos izteikt vislielāko pateicību par iedrošināšanu un atbalstu Agitai Auzai, Irinai Strazdiņai, Egitai Priedei, manai ģimenei un draugiem. 

Ance Heinacka
02.11.2009 
 

 
Studijas Zviedrijā Växjo Universitātē

 

Sākšu ar to, ka man nav pilnīgi nekā slikta ko pateikt par dzīvi un studijām šeit! Pastāstīšu jums par savu pieredzi studijās un ikdienas dzīvē.
 
Pašlaik apgūstu 2 priekšmetus (oktobra beigās būs vēl). Zviedru valoda man notiek 2x nedēļā, pa 3h katra lekcija. Zviedru kultūra, sports, brīvais laiks notiek 3-4x nedēļā, kur lekciju laiks ir no 1,5h-4h. Lekcijas ir garas, bet mācību process šeit ir pārāk interesants, lai to pamanītu. Piemēram, viens priekšmets man ir saistīts ar sportu. Tad mēs apmeklējam dažādus sporta klubus, tiekamies ar slaveniem sportistiem (tenisistiem, florbolistiem...), mācāmies orientēties un izdzīvot mežā, spēlējam, iepazīstam jaunas bumbu-spēles (ballgames), nodarbojamies ar vieglatlētiku, aerobiku, dejām, ejam slidot utt. Un kas ir galvenais – mēs visu iemācāmies darīt paši praktiski un tikai tad mācām to citiem.
Teorija vijās ar praksi un otrādi. 
 

 

 
Apgūstot zviedru valodu, protams, ka nesportosim, bet tāpat man lekcijas ļoti patīk. Būtībā šeit viss notiek studentu labā. Pasniedzēji tikai iedod norādes, parāda ceļu, pārējo mēs darām paši, pavadot daudz stundu bibliotēkā pie rakstāmgaldiem, grāmatām utt. Pati universitāte ir izdarījusi visu, lai es šeit justos labi, gribētu mācīties un lai nav nekas, kas man traucētu to darīt. Pasniedzēji strādā studentu, zināšanu labā, kur kā skolotājs, tā students ir vienādā līmenī. Visiem studentiem ir iespēja tikt visās universitātes ēkās un pie interneta jebkurā diennakts laikā. Bibliotēka ir atvērta līdz plkst.22:00 un strādā pat brīvdienās. Telpas ir gaišas, tajās ir jauka atmosfēra un katrs students saprot – tas, ko es šeit daru, cik daudz es izdarīšu, ir priekš manis paša. 
 
Par dzīvošanas jautājumiem... Jārēķinās ar to, ka šeit viss ir daudz dārgāks kā Latvijā, bet arī kvalitāte ir uzreiz augstāka. Pati universitāte atrodas 4km no pilsētas, tāpēc sanāk daudz braukāt ar autobusu, kas ir dārgs – 4 EUR turp un atpakaļ. Daudz sanāk braukāt uz lekcijām. Bieži eju ar kājām, lai ietaupītu naudu, bet šeit līst stiprs lietus gandrīz katru dienu... Pilsētā jākārto arī visas naudas lietas - īres maksa. Arī veikali, muzeji, policija, bankas utt. ir pilsētā – ārpus campus (Växjo Universitātes) teritorijas.
 
 

 

Bet ir viens jautājums, kas man radies esot šeit... Kāpēc katrs students Latvijā neizmanto šo iespēju, ko piedāvā universitāte un ERASMUS?? Laiks šeit man ir pieredzes, piedzīvojumu, labu draugu, kontaktu bagāts! Nevajag baidīties! Kad tad vēl, ja ne tagad, kad esi jauns! Kad tad vēl, ja ne tagad, kad esi Students! (un ar lielo burtu)


Anna Pugačova
Sākumskolas skolotājs, 3. kurss
11.10.2009


 
 
 
 Uģis Narvils Jauno mediju māksla, 3. kurss
 
 
Esmu Portugālē jau nedaudz vairāk kā mēnesi, un līdz šim viss ir lieliski. Pirmās 2,5 nedēļas mēs pavadījām Leirijā (apguvām portugāļu valodas pamatus, jo, kā zināms, mācības notiek portugāļu valodā), kas atrodas ~60km attālumā no Caldas da Rainha- pilsētas, kurā mums notiek mācības un atrodas IPL filiāle ESAD (mākslas un dizaina skola). Nu jau pāris nedēļas kā esam Caldas da Rainha. Esam atraduši dzīvokli. Pirmo nedēļu nācās dzīvot kojās, bet te ir viegli atrast īrējamu dzīvokli/istabu – skolā ir speciāla grāmata, pilna ar dažādiem sludinājumiem. Cenas dažādas no 70-170 Eiro par istabiņu. Pārtikas cenas šeit ir apmēram tādas pašas kā pie mums, tikai sabiedriskais transports krietni dārgāks, apmēram 12-14 Eiro par 200 km. Pilsētiņa nav liela, tāpēc var pārvietoties ar kājām, bet ir iespēja skolā izīrēt velosipēdu (35 Eiro par semestri), kas krietni noder ātrākai nokļūšanai solā, kā arī izbraucieniem līdz okeānam (8km) un tuvējām pilsētiņām, piemēram, Obidos (8km).
 
 

 

 
Skolā viss notiek ļoti lēnām, mācības tā īsti ir sākušās tikai dažos priekšmetos, jo šonedēļ vēl pievienosies vairāki studenti, taču pēc nostāstiem – kad viss ieiet savā ritmā, viegli neesot. Tad jau redzēs. Tāpēc šo laiku izmantoju, lai apskatītu Portugāli, Spāniju – paceļotu. Kā arī izmēģināju tādu Latvijā grūti realizējamu lietu kā sērfošana – noteikti jāpamēģina katram, kam patīk ūdens, sports un labas sajūtas!
 
Jā, pēc pirmā mēneša, kas pagājis diezgan ātri, varu teikt, ka tas ir tā vērts –  izmantot ERASMUS iespējas un doties studēt kaut kur ārpus Latvijas, kaut vai uz 1 semestri, tas noteikti dos papildus pieredzi un jaunas iespējas, izmantojiet to!

Uģis Narvils
Jauno mediju māksla, 3. kurss
05.10.2009
 

 

 
 
Goddag! 
 

Mani sauc Krista un esmu Liepājas Universitātes Sākumskolas skolotāja specialitātes 3. kursa studente. Šobrīd gan neatrodos Liepājā, jo esmu Dānijā, Odensē (lasīt „ūdns”, jo tas var kļūt nozīmīgi, ja jautāsiet dānim, piemēram, kā no Kopenhāgenas nokļūt līdz šai pilsētai). Par manām pagaidu mājām – ar kurām esmu ļoti apmierināta – Odensi var saukt kopš šī gada 25. augusta, kad nonācu šeit, lai Erasmus apmaiņas programmas ietvaros, studētu University College Lillebaelt „Teaching and learning for democratic citizenship”. Zem iepriekš minētā nosaukuma primāri slēpjas divi galvenie priekšmeti, kurus šeit studējam, proti- didaktika un vispārīgā pedagoģija, kas lielā mērā atšķiras no tās didaktikas un pedagoģijas, ko mācījos jau iepriekš Liepājā. Vēl šeit apgūstam angļu valodu un nedaudz dāņu valodu, ejam praksē vietējās skolās, kur novērojam un piedalāmies mācīšanas un mācīšanās procesā, lai izprastu kāda ir dāņu izglītības sistēma, un ko īsti nozīmē būt daļai no demokrātiskas sabiedrības.

Pilsēta ir diezgan pievilcīga un ar savu šarmu, jo īpaši vecpilsētas rajons ar Odenses galveno simbolu – H.K.Andersenu un viņa dzelteno mājiņu. Minētais pasaku autors ir sastopams ne tikai pats personīgi kāda pieminekļa veidolā, bet arī daudzviet ir redzamas zīmes, kas par viņu liek atcerēties, proti- viņa papīra grieztais saules simbols, milzīgi gulbji, ar kuriem var pārvietoties pa kanālu, kā arī pat atsevišķos luksoforos var atpazīt šī vīra veidolu. 
Dāņi Odensē, kā arī visur citur Dānijā, ar tevi sveicinās, atsveicinās, uzsmaida un nekad neatsaka palīdzību, turklāt visi (ieskaitot cilvēkus gados) runās un atbildēs angliski; būt laipnam un pieklājīgam pret jebkuru un visiem šeit ir normāla savstarpējo attiecību izpratne. Šī varētu būt „sāpīgākā” daļa, atgriežoties mājās- kaut kas tāds, kas tiešām ļoti pietrūks.

Lai arī pirms došanās uz šejieni tiku „iebiedēta” ar to, ka cenas te ir astronomiskas.. – tik traki gluži nav, jo alus ir lētāks par ūdeni:] , bet, ja nopietni, tad cenas viennozīmīgi par zemām nenosauksi. Protams, tas ir atkarīgs arī no tā, ko gribās nopirkt, piemēram, gaļa kādā no manām ēdienreizēm ir kļuvusi jau par retu, bet toties īpaši baudāmu piedevu:] 
Un, lai arī šeit esmu nu jau vairāk kā divus mēnešus, vēl joprojām nevaru pierast pie tā, ka viss ir jāpērk vairumā (lielā), jo tas vienkārši ir izdevīgāk. Pirkt kaut ko vienu var skaitīties neapdomīgi un muļķīgi. Stunda jāstāv pie viena stenda, lai atrastu to vis-visizdevīgāko, vislētāko.

Iet ar kājām Odensē ir dīvaini, jo uz gājēju trotuāra var palikt vientuļi, tāpēc – kā visi odensieši, arī es pa pilsētu pārvietojos ar riteni, ko pēc mēneša ilgiem un nežēlīgi gariem pārgājieniem (mājas- universitāte- mājas), visbeidzot dabūju policijas izsolē. Un, ja jūs zinātu kādi šeit ir riteņbraucēju celiņi!! Un tie ir visur, ne tikai vienas ielas garumā, tie ir paralēli jebkurai automašīnu brauktuvei, cauri jebkuram parkam un visur citur! Riteņu novietnes, nojumes un stāvvietas, protams, arī ir visur!
Lai arī pirms tam ar riteņiem un pārvietošanos ar tiem pa pilsētu biju vairāk uz „jūs”, tad tagad šī nodarbe ir kļuvusi par manu neatņemu dienas sastāvdaļu.

Šeit dzīvoju kopā ar divām poļu meitenēm un vienu foršu latviešu meiteni:]. Visas kopā īrējam vienistabas dzīvokli (ko piedāvāja universitāte) ar visu, kas nepieciešams ikdienā, proti, uz šejieni vajadzēja paņemt līdzi tikai to, ko uzskati par nepieciešamu priekš sevis.
Kaimiņos dzīvo vēl viena daļa ar poļiem un daļa turku. Šo valstu pārstāvji mūsu kursā ir vairumā:]

Tiem, kuri ir izvēlējušies braukt studēt uz Odensi, vai arī tie, kuri vēl nav izlēmuši, es viennozīmīgi iesaku uz šejieni atbraukt, tas ir tā vērts! Neiebilstu šeit studēt un dzīvot arī ilgāk kā šos četrus mēnešus.

Krista
 

 
 AAB koledža
 
Sveiki visiem,
Nevarēju iedomāties, ka arī es varēšu dalīties ar savam emocijām par ERASMUS piedāvāto apmaiņas programmu studēt ārzemēs. Laikam ir laiks sākt no sākuma.
 
Mani sauc Kristīna Žguna un es esmu Liepājas Universitātes Tūrisma vadības 3.kursa studente.
19.augustā es ierados Dānijā, Olborgā, protams, mani sagaidīja lidostā un aizveda līdz kopmītnēm. Visu šo periodu dzīvoju AAB koledžā. Tā ir ļoti jauka vieta, kur apkārt ir tikai dāņu sportisti. Katra meitene, kura jūtas vientuļi var droši braukt tieši uz AAB koledžu, jo te 90% ir zēni un ar viņiem jau nebūs garlaicīgi. Protams, ir arī savi trūkumi: nekādi „tusiņi”, nekāds alkohols, nekāda mūzika un TV pēc 23.00, visiem jābūt savā istabā. Viss notiek ļoti stingri, bet, protams, studenti jau paliek studenti un bez tusiņiem jau nu nevar iztikt.
 
Pats galvenais, protams, Universitāte. Es mācos NOEA, bet no septembra sākuma tai ir jauns nosaukums – University College Nordjylland vai UCN. Mēs, tūristi, te esam daudz, tāpēc mums ir 3 grupas. Katrai grupai ir savs nosaukums un personīga klase, kur mēs atrodamies katru dienu, tikai pasniedzēji mainās. Man ļoti paveicās, jo tikai manā grupā ir 25 cilvēki ne tikai no Eiropas, bet no visas pasaules. Tas ir liels pluss, jo mums ir jāstrādā ļoti daudz grupās, jāpilda uzdevumi un jāraksta projekti. No sākuma nevarējam pierast, ka studenti no Bulgārijas, kad saka „jā”, tas nozīme „nē”, un otrādi. Diezgan grūti bija pierast pie studenta no Kubas, jo viņš visu laiku joko, un neviens nevar saprast, kad viņš runa nopietni un kad nē. Bet tagad mēs esam viena liela ģimene, esam ļoti draudzīgi un pēc atzīmēm labākie. Lekcijas ir ļoti interesantas, pasniedzēji – gandrīz tikai vīrieši. Lekcijas visu laiku mainās, bet mums ir katram parole no mājās lapas, katru reizi mēs varam ieiet un paskatīties izmaiņās. Līdz Universitātei ir jābrauc ar diviem autobusiem, bet tas pilnīgi nesagādā nekādas problēmas. Pilsēta nav liela un pēc nedēļas te var justies kā mājās.
 
Studentu dzīve te ir ļoti jautra. Visu laiku notiek pasākumi, koncerti. Pilsētas centrā atrodas Student Huset- vieta, kur katru trešdienu un piektdienu satiekas studenti un izklaidējas. Kad es atbraucu, tieši tajā dienā bija bezmaksas koncerts uz ielas Safri Duo, kur pulcējas visi Olborgas iedzīvotāji.
 
Vienīgais un viens no svarīgākajam- Dānija vienmēr ir ļoti auksti! Tas nu ir fakts, visu laiku vai nu līst, vai ir stiprs vējš, tāpēc ir jāņem silts mētelis, lietussargs. Nu tad arī beigšu savu stāstiņu, zinu, ka pirms braucu prom neko nezināju un bija bail braukt, bet tagad esmu ļoti laimīga, ka tomēr izmantoju šo iespēju. Tāpēc, kurš nav pārliecināts vai ir kādi jautājumi, droši varat rakstīt –  kristazguna@inbox.lv
 
Ar cieņu, 
Kristīna

 Skats uz Erasmus

 
Mārtiņš Jansons
Ārējo sakaru vadība, 2. kurss

 

Jums šķiet, ka Erasmus studijas ir bez bēdu dzīvošana, ballītes un ceļošana ar jauniegūtajiem draugiem? 
 
 „..esmu ļoti priecīgs, ka arī šogad Mateja Bela Universitātes fakultātes ir pulcējušas vairāk kā 60 studentus no visas Eiropas, lai Slovākijas studentu galvaspilsētā, Banska Bistricā, viņus izglītotu, savestu kopā un izklaidētu.
 
Manuprāt, viņu atvērtība, draudzīgums un pozitīvā enerģija ir tas, kas spēj izmainīt visu, paķerot un iesaistot ikvienu līdzi studijās, kopmītņu dzīvē, burziņos un pat ceļošanā pa dažādām (ne)redzētām vietām.
 
Soli pa solim.
 
Universitātē studē ap 16 tūkstoši studentu, jāsaka, ka lielākā daļa vēlētos dzīvot kādā no dienesta viesnīcām. Man šogad ir paveicies, pat dubultā, jo varu dzīvot tajā pašā korpusā un vēl kopā ar Erasmus studentiem, lai gan atklāti sakot, nemaz nevaru iztēloties savādāk, jo esmu to nopelnījis, visa pagājušā semestra garumā darbojoties IESN (International Excange Erasmus Student Network), organizējot pasākumus, palīdzot viesstudentiem iejusties un pavadot šejienes gaitās. 
 
Kaut arī dzīvojam vienā pilsētā, tomēr šķiet, ka Erasmus studenti dzīvo citā laika zonā, tāpēc, ka pa dienu viņus parasti kopmītnēs nevar sastapt. Īstā dzīve sākas ap plkst.20 vakarā, kad lielākā daļa Erasmus studenti ir atgriezušies no lekcijām, treniņiem, kalna vai viens otrs tikko no gultas izkāpis, dodas uz virtuvi. Patiešām aizraujoši pabraukāt ar liftu šajā laikā, piemēram, lai noteiktu, kura stāva virtuvē vislabāk doties ciemos vakariņās, bet kur pēc tam uz pasēdēšanu. Tā nu sanācis, ka visbiežāk izvēlos turku virtuvi piektajā un astotajā stāvā, franču sestajā, bet poļu/latviešu, kas ir ļoti līdzīga mūsu ēdienkartei, ceturtajā un septītajā stāvā. Mmm.. 
 

 

 
Obligāts otrdienu, trešdienu, piektdienu un sestdienu (dažreiz arī svētdienu un pirmdienu) pasākums ir pasēdēšana pie kāda, iespējams, pirms došanās izklaidēties. Esmu ievērojis, ka īpaši studenti no „saules” zemēm ļoti iemīlējušo mūsu lētos vīnus, gardo alu un hruškovicu (bumbieru šņabis), tomēr arī citi šīs mantas nesmādē. Esmu viņiem ieteicis arī vidēji gāzēto „saguaro” (0,16 EUR / 1,5 l – labs Slovākijas minerālūdens).
 
Dievinu agrās rīta stundas ap plkst.10, kad varu uzvilkt segu pār pleciem un aizmigt.. Kaut kad tomēr ir jāiet gulēt, lai nenokavētu pēdējās lekcijas un vakariņas, vai ne?!
 
Dienas laikā Erasmus studentus parasti sastopu lekcijās Politoloģijas fakultātē (labākā fakultāte Mateja Bela Univ.) vai pie pusdienu galda rektorāta ēkā (labākā ēstuve Universitātē). Dažkārt apskaužu viesstudentus, jo lekcijas ir ļoti interesantas (ļoti!) un notiek angļu valodā ar iespējamiem iestarpinājumiem franču, slovāku un krievu valodās. Savukārt pasniedzēji ir mūsu universitātes zināmākie talanti un radošākās personības, piem., doc. Ing. Igors Kosirs (bijušais Slovākijas Eiropas Integrācijas un Starptautiskās daļas ģenerāldirektors), ehh, ja vien viņi to novērtētu.
 
Esmu ievērojis, ka itin bieži mani draugi pirms lekcijām dodas paēst brokastis. Šī nu ir vieta, par kuras lētuma, kvalitātes un izvēles bagātības kombināciju priecājas teju visi Erasmus studenti. Kopš pagājušās nedēļas, dažādas aktivitātes un nākamo 5 dienu ēdienkarti angļu valodā var apskatīt arī Erasmus studentu mājaslapā (http://umb.esn.sk/). Kā jau visās pārējās ēstuvēs Universitātē, arī šeit viņiem tiek piedāvāts pirmais un kāds no 5 otrajiem ēdieniem. Ja laicīgi iegādāts talons mēneša sākumā, tad ikvienam iespējams paēst par 1,32 EUR.
 
Ceļošana ir vislabākais veids, lai iepazītu un atklātu ko jaunu gan sevī, gan draugos. Jau pirmā brauciena sākumā konstatēju, ka lielākā daļa Erasmus studentu ir apzinīgi, jo bija izgatavojuši ISIC (International Student Identity Card) kartes, lai varētu saņemt dažādas studentu atlaides, piemēram, iegādāties biļeti vilcienā ar 50 %, bet pilsētas autobusos ar 70 % atlaidi. Šī lieta jau otro semestri manī izraisa smaidu.. 
Tas ir pilnīgi loģiski, ka pie mums students var izmantot šīs atlaides tikai ar šeit(!) iegādātu „ISIC” jeb Slovakia (locālo) ISEC neskatoties uz šīs kartes būtību! Sīkums.. 
 
Nopietni jāsaka, ka vairāki Erasmus studenti ir varētu teikt ļoti pārgalvīgi, piemēram, vienatnē ejot pāri gājēju pārejai, skatoties uz virsū braucošām mašīnām. Labs draugs būdams, regulāri cenšos atgādināt, ka gājēju pārejas ir vietas, kur vai nu ātri jāpārskrien iela (parasti veicas), vai pirms šķērsošanas jāsagaida vēl vismaz 2 cilvēki.
 
Protams, ir vēl citas dīvainības ārzemēs, bet pēc šo neskaidrību nokārtošanas ceļošana var sākties. Parasti nedēļas nogalēs ar prieku mēdzu izrādīt dažādas tuvākas un tālākas vietas. Esam apskatījuši neskaitāmas Slovākijas pilis, ciematus, kalnus, kā arī paviesojušies Prāgā. Drīzumā dosimies braucienā uz Vīni un pirms semestra beigām izmetīsim vienu loku cauri Polijas pilsētām.
 
 
Ceru, ka arī es nākošajā gadā varēšu ielekt kādā no šī Erasmus pārvērtību vilciena reisiem, lai dodos u …”


Hoij, hoij! Un vēl vairāk..
Mārtiņš,
viens no Slovākijas kalnieņu Erasmus studentiem 
14.04.2010 

 

Erasmus pieredze
 

Esmu Francijā, Tulūzā - reizēm to piemirstu. Cik daudz kilometru mani šķir no mājām, saprotu tikai atkal un atkal aplūkojot Eiropas karti. Brīžiem nespēju noticēt, cik ātri esmu šeit iedzīvojusies, jo ierodoties likās, kā es te pieradīšu, jo pat gaiss smaržoja savādāk.

Pēc šeit pavadītā laika esmu secinājusi, ka Tulūza ir pilsēta ar divām sejām. Vēsturiski skaistās ēkas un tilti, nelielās ieliņas, laipnie cilvēki, kuri gatavi palīdzēt jebkurā brīdī un kuri atvainosies par sīkumiem, autobusu šoferi, kuri sasveicinās un atvadās no katra pasažiera, neskaitāmie futbola laukumi, kur jebkurš var iet un jauki pavadīt savu brīvo laiku. Liekas, ka dzīve šeit ir ideāla – ja tikai no metro esi izkāpis īstajā stacijā. Protams, ir labi apskatīt visu pilsētu, bet vari arī attapties tādā rajonā, kur pat dienas laikā liekas bīstami uzturēties, īpaši, ja neizskaties pēc vietējā. Lai gan vairums cilvēku ir patiesi un atvērti, tomēr svešiniekus, kuri uzrunā, iesaku pēc iespējas izvērtēt, varbūt labāk lieki neriskēt un neiepazīties, ja jau pirmajā brīdī šķiet, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

 

 

 

 

Liels prieks, ka šeit varēju iziet vērošanas praksi, jo beidzot redzēju, kāda ir sakārtota izglītības sistēma. Neticēju, ka tiešām kas tāds pastāv. Protams, ir daudzkas, ko vēl vajadzētu uzlabot, taču Latvijā līdz tādam līmenim vēl tāls ceļš ejams. No skolas direktores puses bija jūtams lepnums par paveikto, kad ar lielu gandarījumu viņa parādīja skolas telpas, iepazīstināja ar skolotājiem, pastāstīja, kā skola darbojas, kas tajā īpašs un kas par ko ir atbildīgs. Jauki. Vienīgi neattaisnojās direktores teiktais, ka skolotāju kolektīvs mūs ātri ieintegrēs savā vidū. Neapšaubāmi vairums mūs pieņēma, bet bija arī tādi, kas tikai šķībi noskatījās, savā starpā sačukstējās un tā arī nesaprata, kas, no kurienes un kāpēc mēs tur esam. Prakses laikā mani pārsteidza skolēnu attieksme pret skolotājiem un citiem pieaugušajiem skolā. Tagad zinu, kur viņi iemācās cienīt pieaugušos, lai gan kā vienmēr ir jau arī izņēmumi. Kopumā tomēr redzams, ka viss ir tā kā tam jābūt.
 
Varbūt liksies mazsvarīgi, bet, jau pirmo reizi ierodoties universitātē, sapratu, ka man ļoti nepatīk franču studentu ģērbšanās stils – viena „kāpostlapa” virs otras, un puiši ar tik zemi nošļukušām biksēm, ka nav grūti piefiksēt, vai mugurā joprojām nav vakardienas apakšveļa, un to visu vēl ieskauj cigarešu dūmu mākonis. Kopskats – vienkārši drausmīgs. Toties priecē pašas lekcijas, jo jūtams, ka pasniedzējiem interesē katra studenta viedoklis, ka pacietīgi uzklausīs tos, kuriem kaut kas ir sakāms un ka svarīgi, lai visi iesaistītos darbā, it sevišķi, ja esi jauniņais. 
 
Pirms došanās ceļā tiešām vērā ņemams bija punkts par to, ka līdz jāpaņem kaut kas ēdams, citādi var sanākt kā man. Neliels šoks, kad pēc dažu dienu meklēšanas, kāds man paskaidroja, ka „kojās” virtuves tiešām nav, pat ne plīts vai ūdenskanna, lai iedzertu ko siltu. Ierodoties svešā pilsētā arī pārtikas veikalu pirmajā dienā var neatrast. Dodoties ERASMUS, sākumā tiešām var neiet kā ieplānots, esiet gatavi uz visu. Ja gadās kāda vilšanās, mēģiniet pasmaidīt un uztvert arī to kā  pieredzi.
 

 

 

Agnese Kuzmiča
Svešvalodu skolotājs (franču. val), 3. kurss
31.03.2010 

 
Design and Technology Dānijā 

 

 

Tātad; Dānija, Aalborga. Vārds kultūršoks arī šeit nostrādāja. Kad tajā dienā ielidoju šeit biju pārsteigts par patīkamo klimatu, kurš līdzinās Liepājas klimatam, jo, kad izlidoju, Rīgā bija -18. Sākumā bija interesanti vērot, kā dāņi dzīvo: mazās mājas, milzīgais daudzums riteņbraucēju, nav tā neuzticība svešiniekiem. Tagad jau esmu to pieņēmis kā normu un redzēs kā būs, kad atgriezīšos atpakaļ Latvijā.
Studijas te ir labā līmenī, jāatzīst, ja būtu iespēja man atgriezties pagātnē, es uzreiz dotos studēt ārzemēs. Mācības tiek reizē praktizētas nelielās praksēs, rezultātā galvā paliek vairāk. Kursā esam ap 30 cilvēku, lielākā daļa, protams, ir no Austrumeiropas, bet visi ir draudzīgi un atvērti cilvēki, kurš gan noslēgtais brauks Eramsusā, mm? 
Cenas te ir dažādas, protams, ka kopumā ir lielākas nekā Latvijā, bet var atrast lietas, kuras maksā līdzvērtīgi. Transports viņiem te ir dārgs (autobusa biļete 1.8Ls), tādēļ ir ieteicams izmantot velosipēdu, viss jau būtu ideāli, ja nebūtu Aalborgā tik daudz pauguru – tie gan bojā prieku braukt ar velosipēdu. 
Visiem iesaku doties apmaiņas programmā, lai iegūtu jaunus iespaidus, nožēlot vari tikai, ja neizmanto iespēju, pārējais jau ir no katra pieredzes. 


Reinis Sudars
Datordizains, 2. kurss 
29.03.2010


 

Pieredze Tulūzā

 

Kopš manas ierašanās Tulūzā ir pagājuši jau 2 mēneši, un tieši tikpat daudz ir atlicis līdz mājupceļam. Piedzīvots ir daudz, arī emociju netrūkst. 
 
Uzsverot pozitīvo, nevaru vien beigt slavēt Francijas sakārtotību ekonomiskajā, politiskajā un īpaši izglītības jomā. Tā kā pašai vairāk interesē izglītības sistēma, tad lielu vērību pievēršu visiem izglītības sīkumiem, kuri pie mums Latvijā vēl nav sastopami, vai arī gluži pretēji – ir jau sen aizmirsti. Divas nedēļas biju vērošanas praksē pamatskolā, manuprāt, guvu tādu pieredzi, kādu Latvijā nebūtu nevienā skolā ieguvusi, it kā daudzas mācīšanas metodes ir tādas pašas kā pie mums, taču šeit skolotāji nav aizmirsuši skolēniem audzināt pašsaprotamas lietas kā to, ka telpās jānoņem cepure, košļene pirms stundas ir jāizspļauj, tiklīdz stundas laikā ienāk kāds augstākstāvošais, ir jāpieceļas un jāsasveicinās, ir izstrādāta sistēma, kā rīkoties situācijās, kad bērns atļaujas nolamāt skolotāju, ir izstrādātas advancētas sodīšanas metodes, kas strādā. Liekas pavisam pašsaprotamas lietas, bet, diemžēl, Latvijā šādas lietas skolās vairs nemāca, un sekas ir acīmredzamas. Tādā ziņā ir respekts pret šiem franču skolotājiem, bet nu franciskās augstprātības ar` spiedās pa visām malām ārā. Tieši tāpat kā no lielākās daļas universitātes pasniedzējiem. Pamēģini tikai kaut ko izdarīt tā, kā nav pieņemts – uzreiz par to uzzinās viss tuvākais ciems, bet, protams, ja pašiem gadās misēkļi, tas ir normāli – tā gadās!
 

 

 
Esmu pārsteigta, ka liela daļa cilvēku zina, kur ir tāda Latvija, bet nezina, ka tā vairs nav Krievijas sastāvā. Tad nu nākas skaidrot, kas ir noticis pēc 1991.gada. 
 
Dzīvoju kojās, kurās nav virtuves un visas tai piederošās iekārtas – plīts un ledusskapis. Elektrisko plītiņu nācās nopirkt, taču ledusskapis sanāk nedaudz par sālītu. Līdz šim bija labi – laukā grādi nebija tik augsti, lai bažītos par pārtikas paātrināto bojāšanos, un bez bažām varēja novietot to uz palodzes, bet tagad mums sāk sildīt silta, silta saulīte un ikdienā grādu atzīme jau sasniedz +22 grādus. Bet tas būtu mazākais, par ko šeit uztraukties. Lielākās galvassāpes sagādā okšķeri un ieklīdušie dīvaiņi. Muļķīgi, ka durvis ir atvērtas visu diennakti ikvienam garāmgājējam. Ir bijuši gadījumi, kad ejot pa gaiteni, piesienas viens trakais, vaļā nelaižas, un kad pagriež muguru, tad uzklūp virsū, labi, ka viss beidzās veiksmīgi. Pie sienām ir izlikti brīdinājumi, ka istabiņas jāaizslēdz ar diviem atslēgas griezieniem, pretējā gadījumā pa kojām siro okšķeri, kuri ir spējīgi atmūķēt durvis, ja tās ir aizslēgtas tikai vienu reizi. Pēc visādiem šitādiem atgadījumiem zūd jebkādas drošības un mājīguma sajūtas. Tā kā Tulūza ir studentu pilsēta, tā ir pilna arī ar ārzemju studentiem, un arī par kaimiņu daudzumu kojās nevarētu sūdzēties. Dažbrīd ir grūti sadzīvot ar citu tautu paradumiem, nevaru pierast pie netīrības, ko pēc sevis dušās un tualetē atstāj cittautieši. Un ne tikai... lai arī ir speciāls konteiners, gružu izmešanai, vieglāk ir tos izmest turpat pie ieejas durvīm, tādējādi radot tur reālu izgāztuvi. Izteikti esmu pamanījusi, un kas mani kaitina, ir tas, ka daudzi grauž nagus, vienalga vai netīrā metro, vai kafejnīcā vai auditorijā, vienalga students vai pasniedzējs, māmiņa vai pārdevējs veikalā pie kases, visi grauž nagus, man jau tā ir kā paranoja, visur redzu apgrauztus un netīrus nagus! Interesanti, ka cieņā ir nekopts apģērbs un ārējais izskats kopumā. Bet tā jau katra paša darīšana...
 

 

 
Jā, iespaidi ir daudz, gan labi, gan slikti, bet kopumā man prieks būt šeit un ar to visu saskarties, izanalizēt un izprast. Ilgojos pēc Liepājas.


Santa Apēna
Svešvalodu skolotājs (franču val.), 3. kurss
29.03.2010

 


 
Sveiciens no Norvēģijas!

 

Mani sauc Marta Laimiņa, esmu Liepājas Universitātes Vides pārvaldes 3. kursa studente. Ir pagājis aptuveni mēnesis kopš mācos Hedmark University College Norvēģijā, šeit apgūstu tādus studiju priekšmetus kā: ziemeļu ekosistēmas, saldūdens zvejniecības ekoloģija, mežsaimniecība, savvaļas dzīvnieku pārvalde, gaļēdāju dzīvnieku ekoloģija un pārvalde un, protams, norvēģu valodu. 

Evenstad ir neliela pilsētiņa ar skolas kompleksu un kopmītnēm, atsevišķām mājām, vienu veikalu, Glommas upi un fantastiskiem kalniem visapkārt. Mācības notiek divās galvenajās ēkās, bet studenti dzīvo vienstāva vai divstāvu nelielās atsevišķās mājās. Mācību kvalitāte ir salīdzinoši augsta, studiju kursi interesanti; tiek piedāvāts plašs informatīvais materiāls – kopēti materiāli, kas sasniedz grāmatu biezumu, kā arī bibliotēkā pieejamas grāmatas angļu valodā. Ja ir izdevies ielauzīties norvēģu valodā, ir daudz vērtīgu grāmatu norvēģu valodā. Pasniedzēji brīvi pārvalda angļu valodu, tiek organizētas vairākas ekskursijas, lai studenti gūtu priekšstatu par vidi, piemēram, došanās -200C salā uz vietu, kur atstāts vilku nomedīta aļņa karkass vai došanās uz Femundsmarkas nacionālo parku. 
 

 

 
Kopā esam 29 ārzemju studenti, visvairāk pārstāvēti studenti no Spānijas, Nīderlandes, Viduseiropas. Atsevišķi studiju kursi notiek kopā ar norvēģu studentiem, tomēr ikdienā nesanāk bieži veidot kontaktus. Kopmītnes atrodas piecu minūšu attālumā no skolas. Istabiņas ir vienkāršas un nelielas, bet ir pieejams viss nepieciešamais, lai varētu veiksmīgi dzīvot un mācīties, ieskaitot bezvadu internetu.
 

 

 
Brīvajā laikā ir iespējams apmeklēt studentu klubiņu „Biotops”, studenti šeit bieži slēpo, dodas pārgājienos ar sniega pleznām, skrien krosu, hallē spēlē volejbolu un basketbolu vai apmeklē jogas nodarbības. Daudziem studentiem ir suņi, daži norvēģu studenti pat tur zirgus un dodas izjādēs.

Erasmus – tā ir vienreizēja iespēja iegūt jaunu un vērtīgu pieredzi, zināšanas un draugus. Šo posmu savā dzīvē es viennozīmīgi atcerēšos visu dzīvi un iesaku ikvienam studentam izmantot iespēju kādu laiku mācīties ārzemēs. 
Savukārt Norvēģija ir fantastiska zeme ar brīnišķīgu dabu, savdabīgu kultūru un draudzīgiem cilvēkiem. 


Marta Laimiņa
16.03.2010